Viņam vārds bija Alfrēds Tālnora. Precīzāk, viņa vārds bērnībā bija Ansis Alfrēds Voldemārs Treimanis. Viņš piedzima Liepājā, 1901.g. 19. septembrī, pēc vecā stila 6. septembrī. Viņu kristīja Liepājas Sv. Annas draudzē. Nākošais, ko par viņu zinu, ir tas, ka 1933.g. 4.jūnijā, Rīgas ev.-lut. Sv.Pēteŗa un Pāvila (Citadeles) baznīcā māc. Edgars Rumba salaulāja Alfrēdu ar Laumu Zentu Amāliju Grigoru; šajā brīdī viņš dzīvoja Karlīnes ielā 9, dz.4; Lauma – Karlīnes ielā 9, dz.3. Tā mana mamma, Lauma, apprecējās ar savu pirmo vīru, un pēc tam dzīvoja tai pašā Karlīnes 9, bet 5.dz. Šodien Karlīnes 9 ir pārtapusi par Miera 11, kur vēl tagad dzīvojam – vai, pareizāk sakot, atkal dzīvojam.

1940.g. 5.martā J.Legzdiņš, Iekšlietu ministra biedrs, nolemj atļaut Alfrēdam ar Laumu mainīt uzvārdu, un tā viņi pārtopj par Tālnorām. No mammas stāstiem saprotu, ka ap šo laiku viņi arī bija pašķīrušies, bet ne oficiāli, jo vecmāmiņa (Šarlote) bija slima, un negribēja to satraukt. Un tas nozīmē, ka mammai bija 4 uzvārdi – Grigors, Treimanis, Tālnora un Jēruma.

Tad notiek neiedomājamais, un PSRS okupē Latviju. 1941.g. 2.aprīlī Alfrēdu arestē (viņš bija bijis Rīgas Prefektūras 4.iecirkņa Policijas uzraugs), un laikam 14.jūnijā izved. 1941.g. 22. decembrī  Astrahaņas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija notiesā pēc Kriminālkodeksa 58.13 panta (Aktīva cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību), un piespriež Alfrēdam t.s. Augstāko soda mēru. Tātad nāves sodu. Vai viņu tiešām nošāva, jeb viņš mira Astrahaņas nežēlīgajos apstākļos, nezinu.

Svētdien, 11.jūnijā, pirmo reizi mūžā apmeklēju Aizvesto piemiņas dienas dievkalpojumu Latvijā, Sv. Pētera baznīcā. Pieminējām ne tikai 1941.g. 14.jūnija upurus, bet arī 1949.g.25. martā izsūtītos, un visus terorā cietušos. Brīnums – pirmo reizi šeit, kad Londonā tas bija viens no neiztrūkstošajiem gada notikumiem, kopā ar igauņiem un lietuviešiem atceroties, pieminot, raudot; un pēdējos gados arī pateicoties Dievam par atjaunoto brīvību. Daudz domāju par Alfrēdu; jo pēkšņi sapratu, ka es esmu droši vien vienīgais cilvēks pasaulē, kas vispār Alfrēdu piemin. Cik zinu, viņam citas ģimenes nebija; neko par brāļiem vai māsām arī nezinu, vai par kādiem pēctečiem.

Un pēkšņi man likās ārkārtīgi svarīgi, ka šis viens cilvēks, moceklis, jau pirms 75 gadiem miris, nav pilnīgi aizmirsts. Ienāca prātā pat aizbraukt uz Astrahaņu, sameklēt cietumu, kur, visticamāk, Alfrēda dzīvība izgaisa, vientulībā, tālu no ģimenes, draugiem, dzimtenes. Ne tāpēc, ka tas varētu jebko atrisināt vai pat dziedināt, bet vismaz varētu noliekt galvu mūsu vistiešākā represiju upura priekšā. Alfrēd – Tu jau sen dusi Dieva mierā. Bet ja tālajos dvēseles dārzos var mūsu domas un lūgšanas sadzirdēt, tad zini, ka neesi aizmirsts. Sēžu šovakar dažu metru attālumā no vietas, kurā Tu dzīvoji, un no kurienes Tevi aizveda, un domāju par Tevi, Tavu šausminošo likteni, par mīlestību, kura pirms daudziem gadiem vienoja Tevi ar manu mammu; vieglas Tev svešuma smiltis, Tu – svešais un reizē tuvais cilvēk.