Mateja evaņģēlijs 7.7-12

Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir cilvēks, kas savam dēlam, ja tas lūgs maizi, dos akmeni? 1Vai, ja tas lūgs zivi, dos tam čūsku? Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz. Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši.

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus.

Feisbuka reklāmā par šo Toma misi bija rakstīts:

“Toma mise ir dievkalpojums, kurā tradicionālais mijas ar inovatīvo. Parastā kārtība, kurā cilvēki kā pasīvi dievkalpojuma “apmeklētāji” sēž un no zināmas distances vēro mācītājus vai priesterus, tiek nojaukta. Katrs pats var izvēlēties, cik liela distance vai kopība nepieciešama. Tradicionālo ērģeļu vietā skan mūsdienīgi mūzikas instrumenti, uzruna nav gara. Dievkalpojumā paredzēti arī brīži klusumam vienatnē, tāpat ir iespējams personiski aprunāties ar mācītāju vai kopīgi aizlūgt, katrs dalībnieks var uzrakstīt savas lūgšanas, pateicības, jautājumus, “komplimentus Dievam” un aizdedzināt svecītes. Svētā Vakarēdiena saņemšana notiks nevis konkrētā vietā pie altāra, bet visā baznīcas telpā.

Dievkalpojuma nolūks ir radīt tādu garīgu telpu, kurā var ienākt un labi justies arī no baznīcas atsvešinājušies vai kritiski noskaņotie meklētāji un cilvēki, kam dažādu iemeslu dēļ tradicionālais dievkalpojums šķiet nesaprotams vai nepieejams. Gaidīti ir visi, kas ceļā – kā daudzi vai pat ikviens no mums.”

Pirmkārt – centīšos arī ņemt vērā norādījumu, ka ‘uzruna ir īsa’… Bet ja nopietni, svarīgākais par Toma misi, man šķiet, ir tas, ka zināmas lietas tiek nojauktas. Lietojot neierastu valodu dievkalpojuma kārtībā tiek nojaukti to cilvēku priekšstati par dievkalpojumu, kuri ik svētdienas nāk uz baznīcu. Lietojot šo neierasto, bet skaisto valodu, tiek arī, cerams, nojaukti šķēršļi tiem, kuriem baznīcas žargons ir svešs un pat nepieņemams. Tiek nojaukts attālums, vai barjeras, norobežojumi, starp garīdzniekiem un lajiem, dievkalpojuma apmeklētājiem. Tiek nojauktas telpiskās barjeras – baznīcas telpa kļūst fleksīblāka; mēs apdzīvojam, jeb mums ir iespēja apdzīvot, vairāk no baznīcas, nekā tikai sols, kurā sēžam, un šaurā taciņa līdz altāram.

Bet protams ir tā, ka tas netiek darīts tikai tāpēc, lai būtu inovācijas inovāciju dēļ. Doma ir tāda, ka pārmaiņas baznīcas izskatā, pārmaiņas mūsu šā vakara darbībā, atspoguļo zināmu patiesību, zināmu īstenību. Īsi sakot – to, ka cenšamies novākt kavēkļus mūsu ikviena meklējumiem, mūsu dzīves un ticības ceļam, kas šovakar vijas caur Lutera baznīcu.

Atgriežamies pie Bībeles vārdiem.

Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs.

Te parādās kaut kas ļoti interesants. Lūdziet, un jums tiks dots; bet kas tiks dots? Te nav teikts, ka mums tiks dots tas, par kuru tieši lūdzamies. meklējiet, un jūs atradīsiet, bet ko mēs tieši atradīsim? klaudziniet, un jums atvērs; jā, bet ko mēs ieraudzīsim durvju otrajā pusē?

Būtībā šie vārdi mums nesola mūsu vajadzību apmierinājumu; nesola problēmu atrisinājumu, nesola arī ātru piekļuvi vietai, kuru meklējam – vienalga, vai tas ko meklējam ir laime, pārticība, drošība. Solījums ir tāds, ka mūsu lūgšanas kāds klausās, ka mūsu meklējumi nav veltīgi, un lai mēs ieraudzītu nākošo telpu, mums ir tikai jāpaceļ rokas un jāklauvē . Tātad mēs tiekam drošināti –  ir labi meklēt;  ir labi lūgt un klauvēt, lai mums atver. Svarīgais, tātad, ir tas, ka esam procesā, nevis tas, ka zinām savu gala mērķi. Ir svētīgi, svētīti tie cilvēki, kuri apzinās, ka viņiem nav visas atbildes, bet kuri turpina meklēt. Ir svētīgi tie cilvēki, kuri lūdzas, arī tumsā, bēdās, neticības brīžos; ir svētīti un laimīgi tie cilvēki, kuri turpina klauvēt, arī tad, kad liekas, ka nav neviena, kas nāks un durvis atvērs.

Un tā ir arī Toma mises dziļākā jēga, kuru cenšamies ar dievkalpojuma iekārtojumu veicināt. Nelikt šķēršļus, bet veicināt katra cilvēka lūgšanu, meklēšanu un klauvēšanu. Katra cilvēka. Te nav uzstādījuma par to, kas ir pareizais ceļš, kas ir pareiza lūgšana, kuŗš meklētājs pareizs, kurš pieņemts, kurš nepieņemts.

Un, kā Jēzus saka pēdējos šā vakara lasījuma vārdos – Visu,  ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši. Tā atļaujiet nobeigt ar Ričarda Rora viedajiem vārdiem.

“Ja uzmanīgi lasāt Evaņģēlija tekstus, pamanīsiet, ka vienīgie, kurus Jēzus šķietami izslēdz, ir tie, kuri paši izslēdz citus. Izslēgšanu varētu aprakstīt ka centrālo grēku. Nemetiet zemē laiku atstumjot, izslēdzot, atstādinot vai nosodot nevienu cilvēku vai arī ko citu. Visi pieder, ieskaitot tevi.”