Month: October 2021

Atklāta vēstule Misūri sinodes Presidentam Herisonam

Atklāta vēstule Metjū Herisonam (Matthew Harrison)

Godātais Bīskapa kungs,

Pirms kāda laika kolēģis norādīja uz šo Jūsu Facebook ierakstu, kurš ir plaši ticis lasīts gan ASV, gan Latvijā.

Matt Harrison, Facebook ieraksts 2021.g. 26. septembrī

Kopš tam esmu ilgi domājusi, vai vajadzētu komentēt šo ierakstu, jo daudzejādā ziņā tas uz mani neattiecas. Esmu locekle baznīcā, kas neatrodas altāra un kanceles sadraudzībā ar Luterāņu baznīcu-Misūri sinodi, un daudz no MS mācībām un prakses ir pretrunā ar manu pārliecību. Vēl pie tam, tādēļ, ka esmu sieviete-ordinēta mācitāja, starp mums plešas nepārvarāma aiza. Tomēr, vairāk iedziļinājusies, sapratu, ka Jūsu komentāri, bīskapa kungs, sevī ietver ļoti tālejošas sekas ekumēniskajai videi Latvijā, un līdz ar to ir pieļaujami man komentēt.

Pirmkārt, lai gan no Jūsu komentāra to grūti saprast, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca nav izstājusies no Pasaules luterāņu federācijas. Bez tam, tās nosaukums nav Latvijas luteriskā baznīca, kas it kā uzsver zināmu tautas baznīcas statusu, līdzīgu tam, kas piešķirta Danijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kuru bieži dēvē par Dānijas Tautas baznīcu (Den danske Folkekirke) [šī ninase nav skaidra latviešu valodā – JJG]. Latvijā faktiski ir trīs evaņģēliski luteriskas baznīcas, no kurām, protams, LELB ir lielākā; bet luterāņi nesastāda kristiešu vairākumu Latvijā, nemaz nerunājot par visu iedzīvotāju vairākumu.

Otrkārt, ja LELB iestājas Starptaustiskajā luterāņu padomē (International Lutheran Council) un izstājas no Leienbergas apvienības (Eiropas protestantu baznīcu apvienības), tad šādai rīcībai arī ir sekas, kas varētu iespaidot Latvijas ekumēnisko pasauli – un tas, spriežot pēc Jūsu ieraksta, Jums darītu prieku. Izstāšanās no EPBA, šķiet, ir pirmā praktiskā seka no LELB Satversmes jaunās Preambulas, kuru Sinode pieņēma 2016. gadā.

“Latvija [sic] evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācībai un dzīvei saistoša kopības izpausme, kurā parādās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienprātība un norobežošanās no herēzēm un shizmām, ir no senbaznīcas mantotās Apustuļu, Nikejas-Konstantinopoles un Atanasija ticības apliecības, kā arī reformācijas ticības apliecības, kas apkopotas “Liber Concordiae”. Uz šī negrozāmā pamata stāvēdama un paļaudamās uz Dieva žēlastību, Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca grib paklausīt Kristus pavēlei būt par Viņa liecinieci un sludināt evaņģēliju visai radībai….”

http://www.lelb.lv/lv/?ct=satversme

Citiem vārdiem sakot, tāpēc ka EPBA sastāv ne tikai luterāņu, bet arī citas baznīcas, kuru izcelsme meklējama Reformācijas laikos, bet kuru mācība nav precīzi vienāda ar Vienprātības grāmatu, Liber Concordiae, tad LELB no šīs apvienības ir izstājusies lai sevi norobežotu no herētiķiem un shizmatiķiem.

Zināmā mērā, tam nebūtu jābūt pārsteigumam, jo sastāvēšana Starptautsikajā luterāņu padomē to tieši arī no LELB pieprasītu:

SLP nolikumi

“Baznīcu sadraudzība un kalpošana.

a. Sadraudzība, vienošanās un sinkrētisms. Svētā kristīgā baznīca ir atrodama tur, kur “pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus” kā Kristus tos iestādījis. [Augsburgas Ticības apliecība, 7. Artikuls]. Lai gan visiem kristiešiem ir jāstrādā kopā kur vien iespējams, altāra un kanceles sadraudzība ir iespējama tikai tur, kur ir kopīga ticības apliecība, Dieva Vārdā pamatota. Kur ir nesaskaņas starp baznīcu iestādēm attiecībā uz Dieva Vārdu, mēs neizliksimies, ka šīs atšķirības ir nesvarīgas, nedz arī dosim nepareizu liecību, daloties altāra un kanceles kopībā.”

(ILC Byelaws, 2017).

Ņemot vērā, ka LELB nav “kopīgas ticības apliecības”, teiksim, ar EPBA loceklēm Skotijas baznīcu (Church of Scotland, Reformātu baznīca), metodistiem vai ar Vācijas Evaņģēlisko baznīcu (Evangelische Kirche in Deutschland, baznīcu apvienība, kas vieno luterāņu, reformātu un uniātu draudzes), tad altāra un kanceles kopība ir šīm baznīcām nevar tikt praktizēta. Pirms dažiem gadiem, kādā teoloģiskā diskusijā arhibīskaps Jānis Vanags atkārtoja Sv. Cipriāna slaveno teicienu: extra ecclesiam nulla salus, vai ārpus baznīcas pestīšanas nav. Vēlāk viņam vaicāju, kā viņš norobežotu šo baznīcu, ārpus kuras pestīšana nebūs atrodama: atbilde bija tāda, ka robežas nosprauž tā pati Vienprātības grāmata. [NB Daudzas luterāņu baznīcas skatās atšķirīgi uz šo jautājumu, jo Vienprātības grāmatā atrodami lāsti un nosodījumi ne tikai pret katoļiem, bet arī pret reformātiem, anabaptistiem utt. Pēdējo gadu laikā ir notikušas intensīvas sarunas starp baznīcām, ar nolūku vienreiz uz visiem laikiem atteikties no šīm Reformācijas laika anatēmām].

Protams, ka tas viss ir likumsakarīgi, lai Romas katoļu un Pareizticīgās baznīcas varētu būt pārsteigtas par šādu Cipriāna domas interpretāciju.  

Bet Misūri sinode, ar savu rīcību un materiālo atbalstu, šos pavērsienus ir veicinājusi. Vēl vairāk – Jūsu kaujnieciskais ieraksts, manuprāt, nevestī par žēlastību un kristīgu mīlestību, bet veicina ekumēniskās pasaules Latvijā sagraušanu. Jo šķistu likumsakarīgi, ka aizliegums baudīt altāra un kanceles kopību neattiecas tikai uz šķietami attālinātām vienībām kā EPBA, bet arī uz vietējiem ekumēniskajiem partneriem – Romas katoļu baznīcu, baptistiem, Pareizticīgo baznīcu utt.

File:Ekumēniskais dievkalpojums Rīgas Domā (23110509665).jpg

Ekumēniskais dievkalpojums Rīgas Domā

Ja kanceles kopība ar tiem, ar kuriem nav kopīgas ticības apliecības, ir aizliegta, kā tas iespaidos mūsu tautai svarīgos nacionālos un garīgos notikumus, kā, piemēram, 18. novembris, kad bieži Arhibīskaps Stankevičs tiek aicināts sprediķot luterāņu Domā? Kā izskatītos mūsu lielie svētki, ja baptisti, katoļi, pareizticīgie vai Vasarsvētku draudzēm piederīgie vairs netiktu aicināti piedalīties ekumēniskos dievkalpojumos? Es labi atceros, cik šokēta es jutos, uzzinot, ka pat 11. septembra piemiņas svētbrīžos Misūri sinodes mācītāji nedrīkstēja piedalīties, ja tie bija ekumēniski; jo pat tautas traģēdijas priekšā doktrināla tīrība bija svarīgāka par cilvēkiem nepieciešamo mierinājumu un pastorālo aprūpi.

Jau tagad redzam vienu šīs virzības maiņas seku. Vācijas Evaņģēliskā baznīca, ilggadīga, uzticīga LELB partnere, ir paziņojusi, ka tā vairs neatbalstīs vācu draudzes nedz ar finansēm, nedz ar mācītāju nosūtīšanu uz Latvija, jo lēmums izstāties no EPBA apvienības šādu iemeslu dēļ, tiek uztverts kā pretējs VEB mērķiem un misijai. Tas nozīmē, ka tiešām vērtīga draudzība, kas veicināja evaņģēlija sludināšanu visai radībai, kā teikts LELB Satversmes Preambulā, nu ir pārrauta.

Bīskapa kungs, es ļoti ceru un lūdzu Dievu, ka šīs attīstības tomēr kaut kādā veidā veicinās, nevis aizturēs evaņģēlija sludināšanu Latvijā, un drīzāk novedīs uz ciešāku kristiešu vienotību, nevis mūs šķirs vairāk, nekā tas jau ir noticis. Mazliet pārfrāzējot Hermani Zasi, nākotne pieder tiem, kas uzdrīkstas sludināt Jēzus Kristus labās ziņas; tas vēl jo vairāk attiecas uz mūsu salauzīto un polarizēto pasauli.

NB Tulkojums no iepriekšejā bloga angļu valodā.

An Open Letter to Bishop Matthew Harrison

Dear Bishop Harrison,

Some days ago a colleague pointed to this Facebook post of yours , widely shared and read in the USA and also here in Latvia.

I have hesitated since then in commenting on the post and its content, as in most senses it has nothing to do with me. As a member of a church not in communion with the Lutheran Church-Missouri Synod, and personally not attuned to most of LCMS doctrine or praxis, and indeed as a woman in ordained ministry, a vast and fairly unbridgeable gulf seems to gape between us. However, on further reflection I began to realise that your comments, Bishop Harrison, contain within them some profound potential implications for the ecumenical atmosphere as a whole in Latvia, and that therefore comment is legitimate.

Firstly, although your comment does not make it clear, the Evangelical Lutheran Church of Latvia has not left the Lutheran World Federation. Also, it is not called ‘The Lutheran Church of Latvia’, a name that emphasises a kind of folk church status akin to the Evangelical Lutheran Church of Denmark, often known as The Danish People’s Church (Den danske Folkekirke). There are three Lutheran Churches in Latvia, of which the Evangelical Lutheran Church of Latvia, obviously, is the largest; but Lutherans no longer make up the majority of worshipping Christians in Latvia, let alone the majority of the people.

Secondly, there are implications to ELCL from membership of The International Lutheran Council and withdrawal from the Leuenberg Fellowship (The Communion of Protestant Churches in Europe, or CPCE), which will impact the ecumenical scene in Latvia, and this, it would appear from your post, is a source of pleasure to you. Leaving CPCE is ostensibly the first practical outworking of the Preamble to the Constitution of ELCL adopted in 2016:

The binding expression of unity for the doctrine and life of the Evangelical Lutheran Church of Latvia, in which the consensus of the Evangelical Lutheran Church of Latvia and its distancing of itself from heresies and schisms are demonstrated, are the Creeds inherited from the ancient Church – the Apostles’, Nicene-Constantinopolitan and Athanasian Creeds, as well as the Reformation era confessions which are compiled in the “Liber Concordiae” [Book of Concord – ed.] Standing on this unchangeable basis and trusting in God’s grace, the Evangelical Lutheran Church of Latvia wishes to obey Christ’s command to be a witness to Him and to proclaim the Gospel to all creation…..

ELCL Constitution (in Latvian) : http://www.lelb.lv/lv/?ct=satversme

In other words, because CPCE contains within its membership not only Lutheran but also other churches whose origins lie within the Reformation, and whose doctrines do not precisely align with the Book of Concord, then – in an effort to distance itself from those who are heretical and schismatic – ELCL has withdrawn from this fellowship of Protestant churches.

In a sense, this should not have come as a surprise, since membership of the International Lutheran Council, for which ELCL are also to apply, would demand this of the church. ILC byelaws are clear on this:

Church Fellowship and Ministry

a. Fellowship, Unionism, and Syncretism. The Holy Christian Church is found where the Word of God is preached purely and the Sacraments are administered according to Christ’s institution. While all Christians are to work together wherever possible, altar and pulpit fellowship between church bodies is only possible where there is a common confession of faith based on the Word of God. Where there are disagreements between church bodies regarding the Word of God, we shall not pretend that these divisions are unimportant or give a false witness of unity by practicing altar or pulpit fellowship (ILC Byelaws, 2017).

Since ELCL does not have a “common confession of faith” with, say, the Church of Scotland (a Reformed Church), Methodist Churches or the Evangelische Kirche in Deutschland (a church body that unites Lutheran, Reformed and United congregations), then altar or pulpit fellowship with them cannot be practiced. Some years ago, at a public theological discussion, Archbishop Jānis Vanags restated Cyprian’s old dictum: extra ecclesiam nulla salus — there is no salvation outside the church. Afterwards I asked him how he would delineate the boundaries of the church outside which no salvation is to be found: the answer he gave was that it was defined by the Book of Concord.

This is all of a piece, of course, even though Roman Catholics and Orthodox Churches might well be surprised by the appropriation of Cyprian’s thought, which has traditionally been applied to their own communions.

The point, however, is this: by the actions of the Lutheran Church Missouri Synod in encouraging these developments; and indeed rejoicing in a manner that is triumphalist and, in my humble opinion, not imbued with grace and Christian love, you have potentially encouraged the disintegration of the ecumenical environment in Latvia. Because, of course, the interdict on pulpit and altar fellowship, if followed through to its logical conclusion, would imply a break not just with seemingly distant groups such as CPCE, but also with ecumenical partners locally.

https://www.flickr.com/photos/saeima/23110509665/

If there may not be pulpit fellowship with those who do not share a common confession, what does that imply for occasions of national spiritual significance, such as Latvian Independence Day, when the Roman Catholic Archbishop is invited to preach at the Lutheran Cathedral? How would our great festivals look, if the Baptists, Roman Catholics, Orthodox and Pentecostals were no longer invited to share in ecumenical services? I remember being shocked personally when I found out on a visit to Valparaiso University that LCMS pastors were censured for taking part in ecumenical prayer services commemorating September 11, because even on an occasion of national mourning the need to maintain doctrinal distancing was more important than offering pastoral care and comfort to those who were shocked, wounded and hurting.

One consequence is already visible and real. The Evangelical Church of Germany, a long-term, faithful generous partner of ELCL has now declared that it will no longer support the German congregations in Latvia because of the decision to leave CPCE, which is seen as being antithetical to the mission of EKD. This is the termination of a useful partnership, which absolutely did facilitate “being a witness to Him and proclaiming the Gospel to all creation”.

So, Bishop Harrison, I hope and pray that there is some way in which these developments will enable rather than hinder the Gospel in Latvia, and will further Christian unity rather than dividing us more than we already are. To paraphrase Sasse, the future belongs to those who dare to confess the good news of Jesus Christ, and this is more than ever true in our fractured and polarised world.

Your sister in Christ,

Jāna Jēruma Grīnberga, Bishop Emerita