Raksta pamatā referāts nolasīts LELBĀL Zviedrijas iecirkņa sinodes sapulcē, 2019.g. martā

Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus

Šie vārdi no Jāņa evaņģēlija (8.32) ir starp pazīstamākajiem Bībelē; un ir arī tādi, kurus cilvēki, kuŗiem nav ne mazāko sakara ar ticību, nereti citē. Un, protams, tie ir skaisti, aizkustinoši vārdi. Jēzus tos saka ‘jūdiem, kas ticēja viņam’ – bet lasot stāstu tālāk, tas turpinās ar to,  ka jūdi uzskata, ka Jēzus ir samarietis (tātad pagāns) un dēmoniem apsēsts; un nobeidzas ar to, ka tie ņem akmeņus rokās, lai tos mestu uz Jēzu. Tā jau no pašas pirmās reizes, šie vārdi arī ir spējuši izraisīt pretrunas, jo nekas viņos nav tik vienkāršs, kā varētu likties.

Jēzus sadursme ar jūdiem faktiski ir vairāk par jautājumu, kas ir brīvība, un par to – ko tas nozīmē būt par Ābrahāma pēcnācējiem; bet šodien pieskārsimies drīzāk pie pirmā lielā jēdziena, resp. patiesība.  Bībelē kopumā (ieskaitot Apokrifus) vārds patiesība atrodams 187 reizes; bet Jāņa evaņģēlijā vien 26 reizes. No visām Bībeles 66 grāmatām, tieši ceturtajā evaņģēlijā to visbiežāk sastopam. Daži piemēri:

• Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ 1.14)
• Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. (Jņ 14.6)
• Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. (Jņ 14.16)
• Šis māceklis ir tas, kurš par visu šo liecina un ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Ir vēl arī daudz cita, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu pēc kārtas uzrakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. (Jņ 21.24-25)
• Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi būtu cīnījušies, lai es netiktu jūdiem nodots. Bet mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts viņam jautāja: “Tad tomēr tu esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu saki, ka es esmu Ķēniņš. Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Tad Pilāts viņam sacīja: “Kas ir patiesība?” (Jņ. 18.36-38)

Tātad saprotam, ka Jāņa evaņģēlija autoram jēdziens „patiesība” ir ļoti būtisks, jo gan Jēzus, gan Svētais Gars, gan pat Jēzus sekotāji tiek identificēti tieši ar patiesību, ar patiesumu.

Bet tad mums jāatgriežas pie Pilāta ļoti izcilā jautājuma:

Kas ir patiesība?

Quid est veritas? – kā dzirdam Vulgāta tulkojumā, Was ist Wahrheit? Baha Jāņa pasijas tekstā; šis jautājums mums nāk līdz visur, visās valodās un vienmēr. Jo Pilātam bija pamats Jēzum to vaicāt. Un, diemžēl, tas ir jautājums, kuŗu ir visai gŗūti atbildēt. Nešaubos, ka gudrāki teologi varētu to daudz padziļinātāk skaidrot, bet reducējot uz kaut ko vienkāršu, varam teikt, „ka patiesība ir liecība vai apliecinājums par to, kāda īstenībā ir pasaule. Pareizs, adekvāts īstenības atspoguļojums[1] ”. Visu zinību avots, Vikipēdija, raksta : „Patiesība ir visa tā informācija, kas atbilst īstenībai (realitātei) un faktiem, kā arī visi tie apgalvojumi, kas ir patiesi[2]”

Toties Philosophy News raksta:

„Patiesība, tāpat kā zināšanas, ir pārsteidzoši grūti definējama. Mēs uz to gandrīz katru brīdi, gandrīz katru dienu paļaujamies, un tā mums ir itkā ļoti tuvu. Bet to ir grūti definēt tāpēc, ka  – tikko liekas, ka esam to skaidri noformulējuši, kāds gadījums vai pretrunīgs piemērs pierāda definīcijas trūkumus. Ironiski ir tas, ka katra patiesības definīcija, kuru filozofi ir varējuši izveidot, neiztur vienkāršo jautājumu – vai tās patiesi ir tā?[3]”

Citiem vārdiem, mums faktiski ir iedzimta izjūta par to, kas ir patiesība; bet tad, kad mēģinam to precizēt, tā vienmēr izvairās, izslīd mums no pirkstiem un mēs nonākam dažādās problemātikās. Un ir tā, ka visu laikmetu filozofi un teologi ir ieguldijuši milzīgi daudz laika un intelektuālās enerģijas cenšoties definēt to, kas visticamāk nav definējams. Tāpat arī pastāv jautājums par to, cik patiesība ir vispārīga, universāla:

“Jautājums „Kas ir patiesība?” saskaras ar interesantu dīvainību. Proti, šķiet, ka patiesība ir kaut kas tāds, par ko nevajadzētu būt šaubām. Ja reiz ir patiesība, tad tai vajadzētu būt skaidrai un gaišai. Tikmēr maldiem būtu jābūt tādiem, kas visu sarežģī un aizmiglo. Tomēr jādomā, ka arī pati patiesība var būt dažāda – vai vismaz uz to var skatīties no dažādiem redzespunktiem. Vai mana patiesība ir patiesība arī kādam citam? Ja es maldos, vai kāds cits nemaldās? Vai visiem var būt viena patiesība? Tie ir jautājumi, kas saskaras ar būtiskiem patiesības koncepta izpratnes meklējumiem. Proti, tas ir jautājums par principu – atzīt Absolūtā pastāvēšanu, universālo iedabu, kas cieši skar patiesības pamatproblēmu.”[4]

Vienkāršākā teorija, ar kuŗas palīdzību varam visticamāk kaut ko par patiesību saprast, ir tā sauktā Atbilstības teorija. Atbilstības teorijā patiesību izprot kā atbilstību starp izteikumu un lietu. Tātad tas, ko sakām  vai ticām atbilst tam, kā tas tiešām ir, atbilst faktiem. Varbūt pazīstamākais seno laiku teorijas paudējs ir Akvīnas Toms: „veritas est adaequatio rei et intellectus – patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu”[5].

Bet pat tam ir savas problēmas, jo ne vienmēr ir tik viegli konstatēt, kā lietas ir.

Ir, protams, arī citas teorijas; t.s. saskaņotības teorija ir varbūt noderīga tiem mums, kas esam ticīgi.

Citēju no Māŗa Kūļa promocijas disertācijas:

„Saskaņotības jeb koherences teorijas pamatā ir atziņa, ka patiesību nodrošina elementu saskanīgs sastatījums vienotā sistēmā. Pat vairāk, tas nozīmē, ka visiem spriedumiem noteiktā sistēmā jābūt tādiem, kas nodrošina savstarpēju pamatojumu. Sistēma ir saskanīga jeb koherenta tad, ja visi tās elementi un visi spriedumi tās ietvaros ir savstarpēji saskaņojami un saprotami. No šādas pieejas izriet, ka patiesība primāri ir visas spriedumu sistēmas īpašība. Tās ir divvirzienu attiecības – ja sistēma ir patiesa, tad tās elementi ir patiesi. Ja atsevišķs spriedums ir patiess, tad jāpieņem arī visa sistēma un otrādi. Ja atbilstības teorijā patiesība atrodama saskaņā starp lietu un domu, tad saskaņotības gadījumā – starp domu un domu.[6]

Tātad – mūsu ticības domu, mācību, dzīves veids, pielūgsme un pārējo izpausmju veidojums ir patiess, ja tās daļas vai elementi saskan viena ar otru. Jo patiesību, protams, varam izteikt daudzos veidos,  ne tikai konstatējot sausus faktus; piemēram vai ābols ir sarkans vai zaļš, vai šodien Stokholmā ir -8°, šajā telpā ir 20 cilvēku vai tml.

• Dzeja
• Mūzika
• Lūgšanas
• Mīlestība
• Māksla

Kā rakstīja angļu dzejnieks Džons Kītss savā Odā par grieķu vāzi,

„ „Skaistums ir Patiesība, Patiesība ir Skaistums” – tas ir viss,

ko uz pasaules zināt lemts, viss, kas jāzina.”

Tātad saprotam, ka jautājums par patiesību ir
– Ļoti būtisks, ja jau Jānis savā evaņģēlijā tik ļoti to uzsver
– Sarežģīts, jo patiesība ne pārāk pakļaujas filozifiskiem argumentiem

Pieskarsimies diviem notikumiem, kas skaŗ mūs kā latviešus, un tad atgriezīsimies pie Jēzus teiktā par patiesību.

Pirmais gadījums: Padomju Savienības sabrukums.

Mums katram būs savi stāsti par to, kā patiesības uztvere PSRS bija kaut kas dīvains, un pat perverss – kaut kas, ko vislabāk varbūt attēloja Franca Kafkas pasaule, vai varbūt viņa paradokss:

Māksla ir atkarīga no patiesības, bet patiesība, kas ir nedalāma, nevar pati sevi izzināt; teikt  patiesību nozīmē melot. Tātad autors ir patiesība, bet tad, kad runā, melo.

The Kafka paradox: art depends on truth, but truth, being indivisable, cannot know itself: to tell the truth is to lie. thus the writer is the truth, and yet when he speaks he lies

Meli, melošana un zagšana bija kļuvuši par PSRS ikdienas patiesību. Mana viena radniece stāstīja, ka – tad, kad vajadzēja bērndārzu remontēt, notika vecāku sapulce; un tika sarunāts, ko un kā katrs var ‘sagādāt’. Vienai mammai vīrs strādāja celtniecība, un varēja atbrīvot ķieģeļus; kādam bērnam tēva iestādi remontēja, tā no turienes varēja piesavināties dažus tapešu ruļļus, trešai mammai paziņa strādāja saimniecības veikalā, un varēja pa blatu sagādāt krāsas podus. Respektīvi – visus vajadzīgos līdzekļus varēja vienkārši nozagt, un tā bija norma.

Un, protams, meli bija visiem uz lūpām, un savukārt arī klusēšana bija melošana. Vecāki klusēja, kad bērni pārnāca no skolas, jūsmodami par Staļinu vai Ļeninu; sapulcēs tika pausta ideoloģija kuŗai tikpat kā neviens vairs neticēja; cilvēki meloja par radiem ārzemēs, devās gājienos ar idiotiskiem saukļiem; žurnālisti pauda melus savos rakstos – par politiku, par pūstošo kapitālismu, par cūkkopju sasniegumiem. Un kaut kur tur mēs varam saskatīt to, ka PSRS, tāpat kā daudzās totalitārās valstīs, notika tieši pretējais Jēzus teiktajam. Nevis „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”, bet Jūs iepazīsiet melus, un meli jūs novedīs nebrīvē.

Mihails Gorbačovs bija astotais un pats pēdējais PSRS vadonis. Kā jau mēs visi zinām, tieši Gorbačova laikā krita Dzelzs aizkars, un Padomijas iespaida sfēra sabruka. Nesen atradu ļoti interesantu un apgaismojošu rakstu kopumu ASV Ārlietu ministrijas publicētajā ‘Foreign Policy’ žurnālā. Piemēram, Gorbačova Ministru prezidents, Nikolajs Rižkovs, ir teicis, ka  „sabiedrības morāles vai tikumības [nravstennoe] stāvoklis” 1985.g. bija tās šausmīgākā īpašība:

„Mēs zagām paši no sevīm, saņēmām un piedāvājām kukuļus, melojām atskaitēs, avīzēs, no augstām pultīm, gremdējāmies savos melos, godalgojām viens otru. Un viss tas – no augšas līdz apakšai un no apakšas līdz augšām.”[7]

Leons Arons 2011. g. analizēja PSRS impērijas krišanu, un nāca pie slēdziena, ka sabrukuma pamatā bija morālas integritātes trūkums.

„Tie bija intelektuālie un morālie meklējumi pēc pašcieņas un lepnuma kas, sākot ar bez žēlastības veiktu tikumisku pagātnes un tagadnes pārbaudi, dažu gadu posmā izgreba vareno Padomju valsti, atņēma tai leģitimitāti, un pārvērta to par tukšu čaulu, kuŗa 1991.g. augustā sabira.”[8]

Aleksandrs Jakovļevs, glasnosķa intelektuālais virzītājs, atgriezās PSRS 1983.g. pēc 10 gadiem PSRS vēstniecībā Kanādā. 1989.g. intervijā viņš teica, ka tad viņam bija bijusi sajūta, ka tuvojas brīdis, kad  ļaudis teiks

„Pietiek! Mēs tā vairs dzīvot nevaram. Visu ir citādi jādara. Mums jāpārskata savi jēdzieni, pieejas, pagātnes un nākotnes uzskati… Ir izveidojusies izpratne, ka vienkārši nav iespējams turpināt tāpat dzīvot kā līdz šim – nepanesami, pazemojoši.”[9]

Pazemojumi, protams, bija daudzi un dažādi – čekas uzraudzība, Sibīrija, slēgtās robežas; bet pašā vidū atrodam Atbilstības teorijas pārkāpumu. Jo sabiedrības bija celta uz melīga pamata; tas, ko ļaudis teica un darīja neatbilda nevienam īstenības variantam, un veidojās kognitīvā disonance vai nesaderība starp to, ko cilvēki piedzīvoja, un to, ko viņi faktiski apzinājas patiesu esam.

Vēl no tā paša raksta:

„Lai ekonomisku apstākļu uzlabošana bija sauklis, ir maz iemeslu šaubīties, ka Gorbačovs ar sekotājiem pirmais mērķis bija morālu, un nevis ekonomisku, netaisnību pārvarēšana. Daudz no perestroikas laikmeta izteicieniem tagad šķiet kā sāpes par garīgās lejupslīdes un staļinistiskās pagātnes indīgo ietekmi. Sākas izmisīgi meklējumi pēc atbildēm uz lielajiem jautājumiem ar kuŗiem sākas visas lielās revolūcijas: Kā izskatās laba, cieņpilna dzīve? Kā veidojas taisnīga sabiedriska un ekonomiska iekārta? Kas ir krietna un leģitīma valdība, un kādām būtu jābūt tādas valdības attiecībām ar sabiedrību?”

Resp atgriešanās pie koherences vai saskaņotības. Diemžēl, zinām, ka kopš tā laika šī atgriešānās pie patiesuma ir pārtrūkusi, un koherence un atbilstība mūsdienu Krievijā ir atkal izjukušas. Tā Pīters Pomerancjevs, NY Times:

„Viss ir pīars, kolēģi Maskavā man stāstīja. Tāds ciniskums valstij ir ļoti noderīgs: kad ļaudis pārstāj uzticēties valstij, turēties pie vērtībām, tos var viegli ievērpt pasaules uztverē, kas pamatots sazvērestībās. Tā paradokss: lētticīgais ciniķis.”[10]

Piedodiet, ka esmu tik ilgi kavējusies tieši pie šiem vēsturiskajiem notikumiem un to nozīmi, bet man liekas, ka PSRS vēsture faktiski ir ļoti labs piemērs tam, ka patiesums ir faktiski absolūti nepieciešams gan indivīdu, gan kopienu dzīvēs. Jo – pat ja nevaram īsti šos jēdzienus dzelžaini stingri nodefinēt, mēs saprotam, ka šī patiesība, reizē tuva, reizē netaustāma, ir neatņemams pamats sakarīgai un saskanīgai dzīvei. Bez patiesības neiztikt.

Čekas maisi

Viens no jautājumiem, kurš patreiz nodarbina ļaudis Latvijā un citur, ir čekas maisu atvēršana un izvērtēšana. Droši vien katrs no mums, kas ir ieskatījies sarakstos, būs atradis kādu paziņas vai radnieka vārdu, kādu negaidītu mācītāju vai mākslinieku. Un daudzi no tiem, kuŗiem kartotēka bijusi kartiņa, izvairās no grēksūdzes, nevēlas par to runāt, vai ri pārsteigti par to, ka tāda tur ir. Tā pazīstamais dzejnieks un sabiedriskai darbinieks, Normunds Beļskis, intervijā Īstenības izteiksmei šā gada janvārī teica:

„Kas notika 1983. gada janvārī jeb, kā norādīts kartītē, vervēšanas brīdī, Beļskis skaidri neatminas. Toreiz viņš ir bijis Rīgas jauno literātu studijas biedrs. Savu vervētāju viņš ir pazinis. “Tā laika Latvijas Radio viņi bija bieži viesi, un bija arī vairāki raidījumi, kas ir radušies PSKP Centrālās komitejas uzdevumā un kurus uzraudzīja VDK. Viņu uzdevums bija skatīties, lai neaizejam par tālu. Nevis kāda ziņojuma rakstīšana […..]

Uz tiešu jautājumu, vai sadarbojies ar čeku, viņš gan atbildēt izvairās. “Ko sauc par ziņošanu? Es domāju, ka mums katru dienu kāds par kaut ko ziņo, sūdzas. Es ne par ko neesmu sūdzējies, ne par ko neesmu tādu ziņojis. Man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kas brauca un mēģināja saprast, kādi būs tālākie procesi Latvijā. Tas bija ģenerālmajoru līmenis, kurus redzēju vēlāk blakus perestroikas tēvam Gorbačovam. Par tiem procesiem es sniedzu savu viedokli, tur nekas nebija jāraksta,” teica Beļskis.”

Un kā pēc daudziem gadiem saprast, kur te ir patiesība? Vai čekas kartiņas, ar savu diezgan skopo informāciju, satver patiesus faktus, vai tīšu maldināšanu? Vai varam paļauties uz iesaistīto cilvēku atmiņām – kā labi zinām, atmiņa var būt ļoti maldinoša. Bet – vai tad ir labāk šīs kartiņas iesaldēt, kamēr vēsturniekiem ir bijis pietiekami daudz laika padziļināti izpētīt visu (un līdz tam laikam, iespējams, ka visi minētie ļaudis ir jau sen Dieva mierā aizgājuši)?

Kā, beigu beigās, tik ļoti sarežģītā un emocionāli piesātinātā situācija lai mēs saprotam, kur tiešām atrodas patiesība? Vai varbūt pat nav tā, ka meklējums pēc skaidrības nav drīzāk visu samaisījis un sarežģījis? Bet nē – skatoties uz mūsu pasauli šodien, pat sarežģītās un grūtās situācijās ir svarīgāk varbūt kā nekad cīnīties ar un par patiesību un patiesumu. Daudz tiek runāts šobrīd par to, ka dzīvojam t.s. “post-truth” – pēc patiesības – laikmetā; tātad vidē, kuŗā uzskati un viedokļi ir būtiskāki un šķietami uzticamāki nekā fakti – pierādāmi zinātnsiki fakti un novērojumi. Piemēru daudz – kaut vai t.s. pretvakcināciju kustība, anti-vaxxers, izplatītās sazvērestības teorijas, piemēram doma, ka Sandy Hook slepkavības nemaz nav notikušas, vai – mazliet nevainīgāk – ja ēd arbūza sēklas, māgā sāks augt arbūzi.

Varbūt pat nopietnāk, zinām, ka visai izplatīta parādība ir politiķu, valstu vadītāju un t.s. ‘influenceru’ manipulācijas ar patiesību. Laikraksts ‘Washington Post’, piemēram, uzskatīja, ka Prezidenta Trampa politiskajās runās pirmajās 100 dienās  bija atrodami 492 atklāti meli vai manipulācijas.[11] Krievijas prezidents, Vladimirs Putins, atklāti meloja par Krimu, sakot, ka tur neatrodas neviens Krievijas militārais spēks, bet pēc tam piešķirot ordeņus tiem, kas piedalījās Krimas aneksācijā. Kā rakstīja Pomerancjevs, “Viss ir pīars, kolēģi Maskavā man stāstīja.”

Atgriežamies vēl pie Jēzus vārdiem –  „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”. Paplašinot šo citātu, ko mēs atrodam?

„Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”” (Jņ 8.31-32). Jēzus tātad identificē patiesību ar saviem vārdiem un ar to, ka tie, kas viņam tic, ir Jēzus mācekļi. Tātad patiesība ir atrodama nevis tikai kaut kādās filosofiskās definīcijas, bet vienkārši klausoties Jēzus vārdus, un ejot viņa pēdās. Palikt Jēzus vārdos – tas ir dzīvot tajos, atļaut Jēzus vārdiem mūsos iesakņoties un augt un kļūt savukārt par mūsu dzīves pamatu. Atceramies – Jēzus saka Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība: nevis es jums pastāstīšu, kas ir patiesība, bet skataities uz mani, un jūs redzat, dzirdat, piedzīvojat patiesību. Ejiet par un ar mani; atveriet acis un dzīvojiet pilnvērtīgu, saskaņotu dzīvi. Un tad varam cerēt, ka pat grūtākās situācijas, sarežģītākie jautājumi pakļausies pārdomām un lūgšanām, un tā patiesība, kas no Dieva nāk, pārvarēs melus, samezglojumus un tumsu.

---

[1] https://lv.oxforddictionaries.com/definition/patiesiba

[2] https://lv.wikipedia.org/wiki/Paties%C4%ABba

[3] “Truth, like knowledge, is surprisingly difficult to define. We seem to rely on it almost every moment of every day and it’s very “close” to us. Yet it’s difficult to define because as soon as you think you have it pinned down, some case or counterexample immediately shows deficiencies. Ironically, every definition of truth that philosophers have developed falls prey to the question, “Is it true?”” http://www.philosophynews.com/post/2015/01/29/What-is-Truth.aspx

[4] Kas ir patiesība? Ēriha Fromma modelis, Māris Kūlis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Rīga, 2014

[5] Patiesības izpratnes izmaiņas: vēsturiski komunikatīvais modelis, Māris Kūlis Latvijas UniversitāteVēstures un Filozofijas fakultāte, 2015, 46.lpp.

[6] Kūlis, 48.lpp

[7] citāts no quoted in “Indefensible: Democracy, Counter-Revolution, and the Rhetoric of Anti-Imperialism” by Rohini Hensman.

[8] http://foreignpolicy.com/2011/06/20/everything-you-think-you-know-about-the-collapse-of-the-soviet-union-is-wrong/, “It was [that] intellectual and moral quest for self-respect and pride that, beginning with a merciless moral scrutiny of the country’s past and present, within a few short years hollowed out the mighty Soviet state, deprived it of legitimacy, and turned it into a burned-out shell that crumbled

in August 1991.”^[8]

[9] “Enough! We cannot live like this any longer. Everything must be done in a new way. We must reconsider our concepts, our approaches, our viewsof the past and our future.… There has come an understanding that it is simply impossible to live as we lived before — intolerably, humiliatingly.”

[10] https://www.nytimes.com/2014/12/12/opinion/russias-ideology-there-is-no-truth.html

[11] https://www.washingtonpost.com/graphics/politics/trump-claims/?utm_term=.1113a799c3a0