Serendipity. Or not.

Beyond Shahrazad: Feminist Portrayals of Women in The Arabian Nights |  LaptrinhX
“Scheherazade and the Sultan” by the Iranian painter Sani ol Molk (1849–1856)

The journey from Rīga to our home is not-quite-two-hours by car. Inevitably this is a fairly regular trip, which I often while away listening to something – a brilliant adaptation of Arabian Nights, or the BBC adaptations of George Eliot, Andrew Marr’s History of the World, or indeed detective series (I particularly loved the recent re-broadcast by the BBC of an Inspector West story – so redolent of its time).


So on one particular day I happened to choose an adaptation of a novel unknown to me, broadcast on BBC Sounds – Light Perpetual, by an unfamiliar author, Francis Spufford.

It was one of those books that you wish would expand outside the normal capacity of any covers – like Dr Who’s telephone box, or Unseen University’s infinite library.

I simply wished to go on hearing about the world it depicted, to live the lives of those described in a vicarious way.

The premise is similar (only not) to Thornton Wilder’s Pulitzer Prize-winning The Bridge of San Luis Rey. If you’ve not read that, go out IMMEDIATELY and buy, borrow or steal (not really) a copy.

San Luis Rey tells the stories of 5 people who happen to die together in the collapse of the eponymous bridge, an Inca rope construction in Peru (this is not really a spoiler, as the book sets out this premise at the very beginning). Wilder writes about them, and the journeys they each make to arrive at that particular locus of time and space together.

As you read, knowing that each of them is moving inexorably towards this fate, you are drawn in to their stories, and the ludicrous tragedy that human life often is. There is a desire to shout at them – no! Don’t step on that bridge! Actually, it reminds me of something Goran Ivanišević said, in an interview shortly before his unexpected victory at Wimbledon in 2001. He said he watched replays of his previous final against Pete Sampras in 1998, when he lost an epic match despite having opportunities to be two sets up. Each time he hoped the ending would be different – and it never was.

Light Perpetual is the inverse of San Luis Rey, in a way. This book starts with a bomb falling on a Woolworth’s shop in a London suburb in 1944, annihilating all those who happen, again, to be in this locus of time and space where unbending death awaits them in a desperately ordinary shop, on a day that, too, is as ordinary as it can be when a war is howling across the world. Spufford then goes on to tell the stories of 5 children who were killed – in other words, of lives unlived, of a parallel world that was never given the chance to exist.

It was a brilliant listen, and I even slowed down in the car towards the end, so that I could listen to the last few minutes. And – my word! I am so glad I did. Because the book ends not with a wish that things were otherwise, but with light, and hope and praise. It took a while to recover from that, for it was a glimpse of glory, of the joy that lies behind and beyond all tragedies, and of the Divine – and all of that, sitting in the driver’s seat of a small blue car.

This discovery, serendipitous or guided by God, led me to read other books by Francis Spufford, and to discover that he does some of his writing in Ely, where his wife is a Residentiary Canon at the Cathedral – one of the most beautiful in England, or possibly the Universe. That already prejudices me in his favour.

Photo by DAVID ILIFF. License: CC BY-SA 3.0

And this brings me to Unapologetic: Why, Despite Everything, Christianity Can Still Make Surprising Emotional Sense. Reading more of Spufford’s writings led me to this. It is, in my humble opinion, one of the very few truly original books about the Christian faith of the last few years. In theological language apologetics has nothing to do with being sorry. The Encyclopaedia Britannica defines it thus:

Apologetics, in Christianity, the intellectual defence of the truth of the Christian religion, usually considered a branch of theology. In Protestant usage, apologetics can be distinguished from polemics, in which the beliefs of a particular Christian church are defended. Roman Catholics, however, use the term to mean defence of Catholic teaching as a whole and identify apologetics with fundamental theology.

Spufford is unapologeticbecause he is not mounting an intellectual defence of anything. Instead he talks about how it is to be in God’s presence, or what it feels like to believe.

Here’s a quote, though, which does seem a bit like a logical or intellectual proposition…..

Follow me closely now: whether God exists or not is unprovable, so for an individual person, whether He exists or not is always going to be a matter of belief. But at the same time, quite independently, He either exists or He doesn’t, irrespective of whether He’s believed in. He’s a fact, or a non-fact, about the nature of the universe. So if you believe, you’re making a bet that God exists whether you believe or not. If you believe, you’re not perceiving God as a creature of your belief, called into being by it, ebbing and flowing as it ebbs and flows. You’re perceiving a state of the universe.

[page 74 in the Kindle Edition]

Towards the beginning of the book, Spufford describes an encounter with the very breath of life that breathes through all that exists, the light that is the source of all light. And this light sees him, and knows him, and continues to shine; a light that never turns away, but from which the author can (and does) turn away, because to be so seen and known, and forgiven, is more than a mere human being can bear for very long. This experience is one that I as a preacher have tried to communicate again and again over the years, and have failed, because I have never really had the tools of language or expression to manage it – not in any language. So reading this was a stunning moment. This – this is what it is like to believe, and to know oneself known, loved and forgiven. This is the experience of being intimately linked with all of creation, while knowing that

This instant at which I sit is as narrow a slice of the reality of the whole as a hairline crack would be in a pavement that reaches to the stars.

[page 61]

This book won’t speak to everyone, clearly – no book ever does – especially, perhaps, because of the scattering of f-words, which in the phrase ‘The Human Propensity to f things up’ (HPtFtU) is aimed, maybe, at shocking us to understand the real gravity of our human dilemma, neatly summed up here:

So of all things, Christianity isn’t supposed to be about gathering up the good people (shiny! happy! squeaky clean!) and excluding the bad people (frightening! alien! repulsive!) for the very simple reason that there aren’t any good people.

[page 47]

I am immensely grateful to Francis Spufford, to BBC Sounds, to my little blue car and its sound system, for revealing this book to me, which has led me to laugh, cry, pray and think. And to God, too, for I do suspect that this was not mere serendipity, but God’s infinite wisdom leading me to just the right reading material for this edgy, dreary pandemic time.

Spufford, Francis. Unapologetic: Why, despite everything, Christianity can still make surprising emotional sense Faber & Faber. Kindle Edition.

Vienoti dažādībā

Vienoti dažādībā

Kas liek cilvēkam par kaut ko aizdomāties — vienalga, par kuru tēmu – ir viena no dzīves lielajiem noslēpumiem. Kāpēc Ņūtons sāka domāt par zemes pievilkšanas spēku, kad pēkšņi ābols no ābeles krita (ja tas nav vispār mitoloģisks stāsts)? Kā tas gadījās, ka Arhimēds, kuŗš taču diezgan regulāri mazgājās, tieši tajā reizē izlēca kails no vannas, ar vārdu “eurēka” ( εὕρηκα – es esmu atradis) (un kāpēc mēs nesakām ‘heurēka’, starp citu?), ar vārdu sakot, saucot “heurēka! esmu atklājis Arhimēda principu!”? Kāds iedvesmas brīdis, kāda atskārsme aplidoja Bēthovenu, iekaļot galvā DA DA DA DAM, DA DA DA DAM? Angļu zinātniskās fantastikas autors Terijs Prečets (pats laikam nereti iedvesmas upuris) domāja, ka Visums ir pilns ar iedvesmas fotoniem, kuri lido cauri matērijai, bet pilnīgā randomā. Tā, piemēram, varētu būt brīdis, ka govs, mierīgi gremodama savā kutī, pēkšņi saprot, kā būtu jāatrisina Hadamarda matrices problēma; bet diemžēl, tai pietrūkst valodas spējas to izskaidrot lopkopim, un tā problēma paliek neatrisināta. Vai arī dievišķīga meldija, tāda, kas liktu visiem apraudāties un dziedinātu ikvienu sirdi, iebirst stārķa galvā: un varbūt tieši tāpēc Staiceles stārķis pagājušajā vasarā centās ielauzties bibliotēkā, sitot ar knābi pa durvīm, jo viņam steidzīgi vajadzēja, ka bibliotekāre Anita to pieraksta.

Lai ar kā, ir arī tādi brīži, kad iedvesmas fotoni tomēr trāpa pareizā vietā. Vai tā varam izskaidrot to, ka Nacionālā apvienība, valdības koalīcijas līdz šim klusie partneri, izlēma, ka tieši šajā brīdī, kad valsts cīnās ar lielāko krīzi kopš neatkarības pirms turpat 30 gadiem, slimnīcas grimst zem darba slodzes, un tautsaimniecība ir zem milzīgas jautājuma zīmes (veikali slēgti, kafejnīcas nedarbojas, tūrisma industrija nolīdzināta), nemaz par izglītības sistēmu nerunājot, tieši TAGAD jāpaceļ jautājums, kuŗš noteikti šķels tautu un aizņems laiku Saeimā, valdībā, politiskajās partijās un ticīgo kopienās.

Free Vector | Group of people holding question mark icons

Kādu brīdi padauzījusi galvu pret sienu, sāku ieklausīties dažādās balsīs šeit Latvijā – par un pret šo maiņu, kas izteiktu Satversmes 110. pantu šādā redakcijā:

“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis). Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

Daudziem cilvēkiem, kuri ir spējuši argumentus daudz skaidrāk, nekā es, varu tikai piekrist par to, ka šādas pārmaiņas nav vēlamas – juristam Laurim Liepam, Elizejas mācītājiem Paičam un Simanovičam, kā arī dažu garīdznieku un citu ļaužu atklātai vēstulei Saeimai – tiešām aicinu ikvienu lasītāju ieskatīties vai ieklausīties šajos viedokļos – varat uzklikšķēt uz visām saitēm. Bet tāpat respektēju darbu, ko mācītājs Aleksandrs Bite ieguldījis savā vēstulē, pat ja nevaru vēstulē izteiktajam viedoklim nekādīgi piekrist.

Un tur ir tā sāls. Mēs esam dažādi. Mūsu viedokļi atšķiŗas. Bet es neuzskatu, ka Aleksandrs ir ļauns, dumjš, nekristīgs, sātanisks, tikai tāpēc, ka viņam nepiekrītu. (Un šie visi ir vārdi, kas pēdējās nedēļas laikā ir nākuši manā virzienā, arī apšaubot to, ka es jebkad būtu Bībeli lasījusi).

Facepalm Icons - Download Free Vector Icons | Noun Project

Pirms vairākiem gadiem piedalījos Porvo kopienas Baznīcu konsultācijā par ģimenes un laulības jautājumiem. Pēc konferences man uzticēja konferences materiālu rediģēšanu, un līdz ar to iepazinos ar ārkārtīgi plašiem materiāliem no luterāņu un anglikāņu tradīcijām par šo visu – par lauku, kas izraisa ne tikai teoloģiskas pārdomas, bet arī asas emocijas, kuŗas bieži vien paši nesaprotam līdz galam (arī uz mani tas attiecas). Skaidrs bija tas, ka viedokļi bija ārkārtīgi atšķirīgi – un nevis anglikāņu-luterāņu starpā, bet katras konfesijas iekšienē virmo nesaskaņas. Toties varējām sēdēt pie viena galda. Varējām runāt atklāti viens ar otru, neapsaukājoties un nebaidoties no sekām, ja izsakām viedokli, kas kādam vai kādai nepatiktu. Kristieši var tikties un runāt par pretrunīgiem jautājumiem, var respektēt tos, kam atšķirīgs viedoklis. Tā kāpēc tas ir, ka tik ļoti bieži to nedarām?

Bet šonedēļ pienāca Anglikāņu-luterāņu biedrības žurnāla “The Window” janvāŗa numurs, kuŗā, paldies mīļajam Dievam, atradu rakstu, kas atsvaidzināja prātu un dvēseli. Šī biedrība pastāv tikai tāpēc, lai abu konfesiju pārstāvji – un citi – varētu vienkārši tikties un runāt, iepazīties, lūgt un veidot pētījumus kopā. Atļaušos citēt no šī raksta, kas pārņemts no Pasaules luterāņu federācijas ziņām:

The Rev Caroline Christopher also shared her experience of working as the manager of a large hostel for students in Chennai, providing a safe place to stay for many orphans, single mothers and destitute women from different religious backgrounds. In discussions that followed her presentation, participants reflected on the importance of such “prophetic diakonia” as a hallmark of Lutheran witness within secular or multi-faith societies. Participants noted how faithful acts of love in daily life may be the only sign of the Church that people ever experience. The webinar’s host, the Rev Dr Chad Rimmer, Programme Executive for Identity, Communion and Formation in the LWF’s Department for Theology, Mission and Justice said, ‘The priesthood of the baptised reframes the way people understand power, and feel able to participate in transformation. It says that no matter what your occupation or passion in life, the Spirit equips you to share Christ’s love in every sector of society … This webinar took place 500 years from the day Luther published his treatise on the Freedom of a Christian. It describes God’s love as a gift that liberates us from bonds of injustice, and compels us to serve our neighbour in eco-nomic, social, religious, political and, I’ll add, ecological spheres.

Tātad, šī mācītāja no vienas no Indijas luterāņu baznīcām stāstīja par to, kā baznīca gādā par bāreņiem, nabadzīgām mātēm un bērniem. Bet pats svarīgākais – šāda ‘pravietiska kalpošana vai diakonija’ ir tas, kas apzīmē luterāņu kalpošanu sekulārā kontekstā, vai tur, kur daudzas ticības satiekas. Semināra dalībnieki atzīmēja, ka

uzticīgas mīlestības darbi varētu būt vienīgās Baznīcas zīmes, ar kuŗiem cilvēki vispār sastopas.

Kur Latvijā ir mūsu pravietiskā kalpošana? Iekš tā, ka mēs, kristieši, viens otru zākājam raidījumos un feisbukā? Taču nē. Un mēs nedrīkstam pieļaut to, ka strīds par Satversmes 110. pantu mūs novirza no svarīgākā un aktuālākā – kā šajā pandēmijas laikā kalpot Dievam un Dieva bērniem? Kā varam paust Kristus evaņģēliju cilvēkiem, kuŗiem ir bail, kuŗi sēro vai ir depresijā – mediķiem, kas ir zem spiediena, vai kādai sievietei, kuŗas sirmais tētis nupat ir aizgājis mūžībā?

Tur gan derētu kāds Svētā Gara iedvesmas fotons.

11 November 2020

11 November 2020
a beautiful poppy

11 November for people in Britain and throughout the Commonwealth is marked as Remembrance Day. On 11 November 1918, at 11am – on the eleventh day of the eleventh month at the eleventh hour – the Armistice was signed, which began to bring the First World War to an end. The senseless deaths and slaughter of those four years of hell finally slowed and stopped. The conflict gave rise to such evocative and striking literature – the sort of writing that leaves indelible marks on the memory, and touches the soul in its direct bitterness and ghastly beauty. So Wilfrid Owen‘s Anthem for Doomed Youth:

What passing-bells for these who die as cattle?
Only the monstrous anger of the guns.
Only the stuttering rifles’ rapid rattle
Can patter out their hasty orisons.
No mockeries now for them; no prayers nor bells,
Nor any voice of mourning save the choirs, –
The shrill, demented choirs of wailing shells;
And bugles calling for them from sad shires.

What candles may be held to speed them all?
Not in the hands of boys, but in their eyes
Shall shine the holy glimmers of goodbyes.
The pallor of girls’ brows shall be their pall;
Their flowers the tenderness of patient minds,
And each slow dusk a drawing down of blinds.

Owen was himself doomed to die just seven days before the Armistice.

Here in Latvia the day is also a memorial, but it is a different, albeit related, commemoration. A year after the WWI Armistice, so on 11 November 1919, the capital, Rīga, was freed by the forces of the fledgling Latvian Republic with considerable help from British and French forces from the occupying West Russian Volunteer Army Forces led by General Pavel Bermondt-Avalov. By the end of the year, all of Latvia was free of occupying soldiers. For English speakers – the wonderful series of short films about Latvian history,, tells the tale with English subtitles.

We mark the day each year with candles. Usually, the wall of Rīga Castle, where the President lives, is covered with thousands and thousands of lights.

FOTO un VIDEO: Lāčplēša diena - svecītes pie Rīgas pils, parāde un tautas  gājiens / Raksts /

This, usually, is the most solemn and moving of nights, as families with small children, old men with medals, uncharacteristically quiet teenagers and women in business suits all walk quietly through the streets with a sense of sacred purpose. But not this year.

This year it is different. Everything is different. Even here in Staicele, where this is one of the most moving evenings of the year, it is still and quiet, and dark. During the day we lit candles in the cemetery, and stopped to remember our own family members. And in the evening, instead of the traditional torchlight procession and candles floating in the river, it was just candles on the central green, silent “holy glimmers of goodbyes”, in Owen’s words. Just as in churches and town and village centres in Britain, where there were no Remembrance Sunday services, no Scout Parades and wreath laying ceremonies, the day passed in private thoughts and memories.

This image has an empty alt attribute; its file name is 11-11-20-1.jpg

We will come back to it next year, and, it is to be hoped, for many years to come. For the words of the confession that is sometimes used on Remembrance Sunday are relevant in 2020 as they were in 1918, and 1939, and during all the terrible, dark conflicts our world has lived through.

When we fail to learn from the past : Lord, have mercy.

When we let national and personal interests blind us to the suffering of the world: Christ, have mercy.

When we forget the cost of the freedom we enjoy:  Lord, have mercy.

We must never forget the cost of war, never forget the lessons the past has to teach us, never turn away from the suffering conflict of all kinds causes.

Merciful God, we offer to you the fears in us that have not yet been cast out by love: may we accept the hope you have placed in the hearts of all people,and live lives of justice, courage and mercy;  through Jesus Christ our risen redeemer.  Amen.

Church in a time of pandemic

Church in a time of pandemic

So – this Pastor in Rīga has (temporarily) become Chaplain in Oslo. In the spring it was even more complicated, as I did 2 months as a Locum for St. Edmund’s Anglican Chaplaincy in Oslo while I was physically in Latvia – a ministry carried out entirely via Zoom, email, telephony and Skype. It was certainly the first time I had led a service in alb, stole, pectoral cross and crocs – one of the clichés of pandemic worship, of course.

And then arriving here in person was truly a unique experience. The building was much as I had imagined it, but people were both familiar and unfamiliar, as the image you see on a screen is not really representative of a three dimensional person. Some people were taller than I expected, others shorter – but all were recognisable, and all very welcoming.

St Edmund’s in Oslo

But it has been a “steep learning curve” (is that my cliché quota used up for this post?) in terms of being a functioning cleric in person, rather than in a home environment. A bit of background: for the last months many of us in Latvia who have family abroad have been living with two realities. In Latvia the COVID-19 pandemic has barely touched us compared with most of the rest of Europe. As I write, there has been an uptick in cases, due to an overly optimistic experiment in restarting the hockey season (this involves teams travelling to and from Latvia, Russia, Belarus and Finland. Correct me if I’m wrong, but there seems to be something of a flaw in this plan). And sure enough, players have been testing positive, matches have been cancelled and the future of the season is in doubt. At the same time, one of the worldwide phenomena has just manifested itself – an outbreak at a meat processing plant. But still and all, Latvia has the lowest infection rate in Europe at the time of writing, and life continues pretty normally (except for frustrated hockey fans, of whom there are many. Really very many.)

At the same time, our family in the UK have been enduring lockdowns, living in isolation, hearing mixed messages from an increasingly heavily criticised government, with daily infection rates now rising into the thousands. We have talked and video called, written messages and sent little gifts to each other, anxious not to lose touch, faced suddenly with the prospect of not knowing when we will be able to meet again.

But Norway is in a sort of in-between space. Infection rates here are rising, but there is no lockdown, and no very great measures to contain the outbreak, except for closures in kindergartens and schools directly affected, and advice to wear masks on public transport. 1 metre distancing is recommended, and mostly observed, and there is ‘anti bac’ everywhere.

However, St Edmund’s have really risen to the challenge, with very careful precautions and much thought having been given to following the advice given both by the Norwegian health authorities and the Diocese in Europe of the Church of England. No greeting of peace, of course, no contact, no possibility of handing a book to children to read, no coffee hour, only 40 people in church and so on. It is at once comforting to know how much care has gone into to making the church a safe space, and confining to know that much of the action that makes church what it is, is now inevitably forbidden. The small instinctive gestures, the sharing of communion in bread and wine, the hug for a friend who is hurting – all this is gone, and we are a church gripped in safety and in confinement. The sculpture below, one of a stunning series in a local park, spoke to me vividly of this duality of caring and restraint.

One of the remarkable and emotionally charged statues in the Vigelandsparken

Today a discussion (that I could only follow in part) at the Norwegian Christian Council echoed concerns raised in St. Edmund’s and more widely in the Church throughout the world, and led to these thoughts – how are we to be church in 2020? How are we to show God’s love in a time of pandemic? What to do about the people who are isolated, not just by government restrictions, but by their own (understandable) reluctance, even fear, to venture out into a city or a village made strange and seemingly unsafe? How do we reach out to people who have withdrawn? How do we comfort the sick and the bereaved when even funerals are restricted, and when we can’t touch a weeping child, or stroke a dying person’s head? For Anglicans in Europe more than most, what to do about the rituals that sustain the church, but which demand a Bishop’s presence – like confirmation or ordination – when the Bishop is stuck hundreds of kilometres away, and can’t travel because of quarantine or self-isolation regulations?

A beautiful window in St. Edmund’s Church

Loving our neighbour in these times requires us to keep our neighbour safe, and therefore Christians surely must do the best to observe whatever regulations medical experts and governments guided by them recommend, or, indeed, legislate into being. Of course, online worship, Bible studies, lectures, seminars and so on have been extraordinarily valuable during this time – for those who are able to access them, which is by no means everyone. Indeed, many churches have found that people who do not normally attend church do find their way into online activities. The Lutheran church I belong to in Latvia has found that several thousand people have watched our services on YouTube, and an interesting series of meditations by a pastor online regularly attracts 250 people on a weekday evening – some of them in Latvia, but others in Iceland, Chile, Canada, the UK and so on. This has been a completely unforeseen blessing.

But the reality is that we, followers of Christ and carriers of our crosses at Jesus’ invitation, face some real and difficult challenges in the years to come. It is no good thinking that when COVID-19 passes, we will return to where we were in February 2020. That applies to so much in our world, whether we are talking about the tourism industry, methods of working, education – whatever. COVID-19 has struck the poor and the hungry harder than others, and will continue to do so, according to the World Bank. It has also disproportionately affected people of Black and Minority Ethnic origin. It has devastated populations of elderly folk in nursing homes. All of this poses difficult questions to society, and to churches and their members.

Meanwhile, congregations have lost some people and gained others, certainly lost income, some to a catastrophic level; and preaching the Gospel to a world riven by a polarisation that is political and religious (and a mixture of the two – think of the close relationship between the religious right and Trump-supporting Republicans) is demanding a reorientation. I would say that we must, as Christians, make another attempt to heal divisions, and not to see us and others as followers of diverse traditions, but simply to gather around the Cross, and to see where God wants us to go next. The old, humanly constructed certainties and barriers must go;

The rebuilding of Norwegian government building following the attack in 2011 has involved the demolition of much that was damaged

and a renewed Church, challenging the status quo and living alongside the poor and dispossessed, must emerge. Our world has been hit by the equivalent of a bomb, and the debris has to be cleared away in order for us to see how to rebuild. Rules and Canon Laws must change, or be broken; risks must be taken, and arms – physical and metaphorical – must be opened wide. Otherwise, I fear that we are lost. John Bell, as so often, captures my thoughts and feelings on this autumnal evening in Oslo.

Jesus Christ is waiting,
Waiting in the streets;
No one is his neighbour,
All alone he eats.
Listen, Lord Jesus,
I am lonely too.
Make me, friend or stranger,
Fit to wait on you.

Jesus Christ is raging,
Raging in the streets,
Where injustice spirals
And real hope retreats.
Listen, Lord Jesus,
I am angry too.
In the Kingdom’s causes
Let me rage with you.

Jesus Christ is healing,
Healing in the streets;
Curing those who suffer,
Touching those he greets.
Listen, Lord Jesus,
I have pity too.
Let my care be active,
Healing just like you.

Jesus Christ is dancing,
Dancing in the streets,
Where each sign of hatred
He, with love, defeats.
Listen, Lord Jesus,
I should triumph too.
On suspicion’s graveyard
Let me dance with you.

Jesus Christ is calling,
Calling in the streets,
”Who will join my journey?
I will guide their feet.”
Listen, Lord Jesus,
Let my fears be few.
Walk one step before me;
I will follow you.

©1988  WGRG, Iona Community, Govan, Glasgow G51 3UU, Scotland

12 Baušļi, “kultūrmarksisms” un Kalna sprediķis.

Džordans Pītersons. Jordan Peterson. Vārds, kuŗš ir daudziem uz lūpām – un, gandrīz vēl interesantāk – kuŗa raksti un YouTube ierakstu saturs ir acīmredzot palīdzējuši veidot daudzu Latvijas konservatīvāko ‘influenceru’ domas. Viņa leksiku un domāšanu varējām skaidri saskatīt arhibīskapa Jāņa Vanaga intervijā laikrakstā ‘Mājas Viesis’ šā gada 21.jūnijā (par to vēlāk); tā arī Vijas Beinertes rakstā 24. jūlijā, kur lasām šādus vārdus:

“To, ka tālāk par noārdīšanu, asiņu jūru un līķu kalniem marksisti netika, ASV skolās nemāca. Un arī to, ka 60. gadu beigās Žaka Deridā pasludinātā postmodernisma ēra patiesībā bija tas pats vecais marksisms, tikai jaunā iepakojumā un ar nedaudz piekoriģētiem uzsvariem “sociālā taisnīguma” principos. Neomarksisma ideju sfēra nu jau aptvēra antropoloģiju, lingvistiku un reliģiju, kā arī feminismu un geju un lesbiešu studijas.”

Šo rinkopu tikpat labi būtu varējis  rakstīt Džordans Pītersons.

Pirms ķeramies pie satura, daži vārdi par pašu Pītersonu. No viņa mājas lapas:

Dr. Jordan B. Peterson is a professor of psychology at the University of Toronto, a clinical psychologist and the author of the multi-million copy bestseller 12 Rules for Life: An Antidote to Chaos, #1 for nonfiction in 2018 in the US, Canada, the UK, Australia, New Zealand, Sweden, the Netherlands, Brazil and Norway, and slated for translation into 50 languages.”

Tulkojums latviešu valodā: “Dr. Džordans B. Pītersons ir psiholoģijas profesors Toronto Universitatē, ārsts-psihologs un daudz miljonu eksemplāros pārdotā bestsellera “12 Likumi dzīvei” autors, Nr. 1 pārdoto grāmatu sarakstos ASV, Kanādā, Jaunzelandē, Austrālija, Zviedrijā, Nīderlandē, Brazīlīja un Norvēģijā, un nozīmēta uz tulkošanu 50 valodās”.

Mājas lapā arī teikts, ka

  • Instagramā Pītersonam ir vairāk nekā 1,300,000 sekotāju
  • Facebook vairāk nekā 860,000
  • Twitter vairāk nekā 1,4 miljoni
  • Reddit vairāk nekā 207,000
  • Quora vairāk nekā 34,000 sekotāju un 9 miljonu atbilžu skatījumu

Mans senais draugs, Andris Mellakauls, teiktu – cits jau būtu lielījies; bet man gribētos arī zināt, kā cilvēkam, kurš ir tik aktīvs sociālajos mēdijos, pietiek vēl laika mācīt studentus, rakstīt grāmatas, konsultēt pacientus, ierakstīt YouTube video? Bet tas tā. Kas ir tas, kas padara Pītersonu daudziem cilvēkiem pievilcīgu? To ir mazliet grūti definēt, jo viņa domas ir diezgan izplūdušas un daudzveidīgas, bet žurnāls “New Yorker”, ne pārāk kritiskā raksta par viņu, to dēvē par “vīrišķības evaņģēliju”; Pītersons ir arī liberālisma kaismīgs kritiķis, uzskatot to par vēlēšanos nojaukt pastāvošās un pārbaudītās vērtības, nerēķinoties ar sekām. Bez tam viņš ir viens no pazīstamākiem ‘kultūrālā marksisma’ teorijas aizstāvjiem; viegli saprotams izskaidrojums šai teorijai atrodams The Guardian. Bet par to nedaudz vēlāk.

Ko vēl zinām par Pītersonu? 2020.g. sākumā, tā stāsta viņa meita Mikhaila, viņš nonāca reanimācijā kādā Maskavas klīnikā pēc intensīvas atkarību ārstēšanas un plaušu karsoņa. Viņš esot ilgāku laiku bijis atkarīgs no klonazepāma, benzodiazepina grupas psihotropās vielas. 2018.g. parādījās ziņa, ka – sekojot Mikhailas piemēram – Pītersons pārgājis uz diētu, kas sastāv no liellopa gaļas un ūdens.

A knife chops a line or raw beef.
Par Pītersonu gaļēdāju dietu lasiet šeit.

Un pilnīgi nekā cita – neviens dārzenis, neviena sakne, neviens piena produkts. Vai tam bija kāds sakars ar to, ka nonāca reanimācijā, nemācēšu teikt; bet nevaru iedomāties nevienu ārstu, diētologu, homeopatu, vārdotāju, medmāsu vai pat miesnieku, kurš ieteiktu šādu diētu kā veselīgu vai pat savienojamu ar izdzīvošanu. Protams ir tā, ka katram cilvēkam ir atļauts kļūdīties, un esam visi gan grēcinieki, gan svētie; un man arī nav tiesību nedz Pītersonu kritizēt par viņa dzīves stilu, nedz arī nosodīt kādu, kas nonācis atkarību žņaugā. Bet neesmu pārliecināta, ka tieši pie šāda guru vērstos, lai uzzinātu, kas ir svarīgākie ‘12 Likumi dzīvei’.

Pievēršoties minētajiem 12 baušļiem, centos arī izlasīt šo grāmatu, bet jāatzīstas, ka tālāk par pusi netiku. Jo pat pirmajās divās lappusēs sastapos ar elementārām problēmām. Pirmkārt, visi pētījumi, par kuriem Pītersons raksta, min omāru (lobsters) uzvedību. Bet pasekojot atsaucēm, izrādījās, ka daudzi no citētiem pētījumi min nevis omārus, bet upes vēžus (crayfish).

Crayfish vs. Lobster: Differences In Taste, Appearance, & Habitat
No kreisās: omārs un upes vēzis.

Varbūt, ka tā ir tikai neuzmanība no autora puses; bet varbūt arī, ka omāri izklausās nedaudz seksīgāki, nekā pazemīgais upes vēzis.  Piemēram, skat. grāmatas atsauci 8: The effect of social experience on serotonergic modulation of the escape circuit of the crayfish; arī 14. atsauce utt.

Otrkārt, Pītersons, rakstot par sieviešu kārtas “omārēm” (resp. upes “vēzēm”), 9. lpp apraksta to uzvedību kā teritoriālu, un turpina ar secinājumu, ka alfa vīriešu omāri ir pievilcīgāki “omārēm”. Bet citētais petījums par šo parādību faktiski secina, ka sieviešu kārtas upes “vēzes” ir teritoriālas aiz nepieciešamības pasargāt jaundzimušos no citām, plēsīgām, sieviešu kārtas “omārēm” (tā pati 14.atsauce).

Treškārt, 20. lappusē e-grāmatas versijā Pītersons raksta par tiem, kas cieš no agorafobijas. Citēju (savā tulkojumā): “Cietēja tipiski ir pusmūža sieviete, kura bijusi pārāk atkarīga no citiem cilvēkiem. Varbūt, ka sākumā pārāk paļāvusies uz tēvu, kam sekoja attiecības ar vecāku, salīdzinoši dominējošu draugu vai vīru, bez iespējas attīstīt neatkarīgu dzīvi.”

Diemžēl, tā ir tīra fantāzija. Agorafobija attīstās  gandrīz vienmēr pirms 35 gadu vecuma, vidēji ap 20 gadiem.  Tiesa, no slimības sievietes cieš biežāk nekā vīrieši, bet ne tikai. Bet tas neatbilstu tālākajam Pītersona domu gājienam: “Iespējams, ka tas ir kaut kas fizioloģisks, piemēram sirds aritmijas, kas vienalga ir ļoti izplatītas, bet kuras pastiprinās klimaksa laikā, kad sievietes psiholoģiskās pieredzi regulējošie hormonālie procesi svārstās neparedzamā veidā.”

Visās informācijas lapās, kuras esmu varējusi atrast, apmēram vienādi kā cēloņus min:

  • depresiju
  • citas fobijas, ieskaitot klaustrofobiju
  • citus traucējumus saistītus ar baiļu sajūtu (ieskaitot obsesīvi kompulsīvos traucējumus)
  • fizisku vai seksuālu vardarbību
  • atkarību no psihotropām vielām
  • agorafobija ģimenē.

Ja nu psihologam Pītersonam ir pierādījumi par citiem cēloņiem,  būtu labi, ja tas būtu minēts atsaucēs.

Citādi tas viss izklausās kā mērķtiecīgs sieviešu pazemojums.

Tāpat  10.lappusē atrodam šādu vispārinājumu: “Šāda veida uzvedību pastāvīgi attēlo seksuāli atklātās literārās fantāzijās, kuras ir tikpat populāras starp sievietēm, kā kailu sieviešu izaicinošas bildes starp vīriešiem”. Varbūt, ka tā ir tiesa: bet  apgalvot tik neviennozīmīgu “faktoīdu” (kā patīk šis jaunvārds?) bez jebkāda pamatojuma ir ļoti apšaubāmi.

33.lpp e-grāmatā parādās nedaudz uzjautrinoša drukas kļūda – Jawhist, nevis Jahwist; un sekojošā lappusē ir šāds teksts: “Zinātniskās patiesības nonāca atklātībā tikai pirms knapi 500 gadiem, ar Frensisa Beikona, Renē Dekārta un Aizeka Ņutona darbiem. Lai ar kā mūsu priekšteči būtu pasauli redzējuši, tas nebija caur zinātnes lēcu”.

Kur tad Galēns, 2./3. gadsimtu izcilais mediķis un filozofs? Vai arī, piemēram, matemātika, kura jau Babilonijas laikā bija diezgan tālu attīstījusies, tāpat kā astronomija? Vai arī Ēģiptes atklājumi ģeometrijā un medicīnā? Jāpieņem, ka Dr. Pītersons nav pat ieskatījies Vikipēdijas sadaļā par zinātnes vēsturi, nemaz par nopietnāku pētīšanu nerunājot.

Kā pēdējo piemēru gribētos minēt apgalvojumu, kas atrodams jau e-grāmatas 8.lpp.

“Bahs, savukārt, komponēja tik ļoti daudz, ka pārrakstīt viņa rokrakstus prasītu daudzu desmitgadu darba; bet tikai maza daļa no visiem viņa skaņdarbiem piedzīvo regulārus atskaņojumus”.

(Bach, for his part, composed so prolifically that it would take decades of work merely to hand-copy his scores, yet only a small fraction of this prodigious output is commonly performed.)

Jā, Johans Sebastians Bahs tiešām ir komponējis ārkārtīgi daudz; viņa skaņdarbu katalogs (BWV) tiek vēl arvien ar jaunatradumiem papildināts, lai gan pats Bahs jau kopš 270 gadiem ir nolicis spalvu un vada debesu koŗus. Bet pārbaudot šo katalogu ar vairāk nekā 1000 skaņdarbiem, šķiet, ka apgalvojums, ka tikai maza daļiņa (“small fraction”) tiek regulāri atskaņota, liekas pilnīgi maldinošs. Viņa 224 Kantātes tiek pat regulāri visas ierakstītas. 48 Prelūdijas un fūgas ir daļa no katra pianista repertuāra; lielās Pasijas atskan katrās Lieldienās, tāpat citi liturģiskie skaņdarbi, kamermūzikas šedevri (Brandenburgas koncerti, svītas čellam utt. utt.)

Tie ir tikai daži piemēri no šīs grāmatas, bet viss tas norāda uz cilvēku, kuŗš vai nu nepārbauda faktus un apgalvojumus, vai arī uztur ļoti attālas attiecības ar faktoloģisku patiesību.

Kāpēc tad mēs atrodam, ka arhibīskaps Jānis viņa vārdu un domas ir citējis pat 2018.g. 18.novembŗa Latvijas Simtgades svinīgajā dievkalpojumā, veltot Pītersona vārdiem četras no savas svētrunas rindkopām? Tāpat arī 2020.g. jūnija intervijā ar Viju Beinerti izdevumam ‘Mājas Viesis’, arhibīskaps tieši vai netieši caurvij savu teikto ar Pītersona izteicieniem. Piemēram: Pītersons kādā intervijā 2018.g.  saka: “To me, ideology is corrupt; it’s a parasite on religious structures.” Bet arhibīskaps saka “Ideoloģija būtībā ir reliģijas parazīts.”  [Man šķiet, ka abos gadījumos tā ir kategoriju kļūda, jo reliģija ir viena ideoloģiju izpausme]. Tāpat arī arhibīskaps saka – “ kur dabas māte nemitīgi mēģina mūs nogalināt”, kas atkal ir tiešs citāts no Pītersona, no tiem pašiem 12 Baušļiem, 14.lpp, lai gan tas netiek atzīmēts kā tāds; arī nesaprotu, ko tas pēc būtības nozīmē. Vai tad dabas māte tiešām ir tāda persona, vēl pie tam tik ļauna, ka viņa gribētu cilvēci iznīcināt?

Acīmredzami Pītersona domām un nostādnēm ir pievilcība, lai gan, manuprāt, nopietnākā problēma ir ar Pītersona politiski filozofisko domu izpausmi par „postmoderno neomarksismu” vai „kultūrmarksismu”, kuru atbalsta ievērojams skaits konservatīvu polītiķu un baznīcas cilvēku. Doma tāda – pēc tam, ka pasaule atklāja patiesību par Staļinu un PSRS un citu komunistisko režīmu teroriem, slepkavībām un genocīdiem, intelektuāļiem ar kreisu politisko noslieci vairs nebija iespējams atklāti marksismu atbalstīt. Tad politisko marksismu atvietoja cita ideoloģija, ar mērķi ieviest lielāku cilvēku vienlīdzību, bet lietojot valsts varas orgānus un pat varmācību, lai to panāktu. Tas tad tiek dēvēts par postmoderno vai “kultūrmarksismu”. Problēma ir tāda, ka šai ideoloģijai nav neviena redzama pārstāvja, lai gan vēsturiskas saknes tai saredz, piemēram, t.s. Frankfurtes skolā; to nepasniedz nevienā politoloģijas fakultātē un nav arī ne grāmatu, ne rakstu, kas definētu šādu ideoloģiju – vienīgi no tiem, kas pretojas pašu konstruētajam postmodernam vai “kultūrmarksismam”, un tad arī paši to raksturo, kā vēlas.

Bet tad visam tam, kas konservatīviem cilvēkiem liekas pretīgs, var mierīgi piekarināt šo birku un sasaistīt kaut kādā neskaidri definētā ideoloģijā. Tā, piemēram, feminisms, t.s. politiskais korektums, vēlēšanās panākt taisnīgāku līdzekļu sadali,  vāji definētās „Rietumu vērtības”, atbalsts bēgļiem – viss, kas Pītersonam un viņa sekotājiem liekas nepatīkams vai nepareizs, tiek nosaukts par “kultūrmarksismu”, un līdz ar to kļūst apkarojams (jeb, no jau citētā Vijas Beinertes raksta, „Neomarksisma ideju sfēra nu jau aptvēra antropoloģiju, lingvistiku un reliģiju, kā arī feminismu un geju un lesbiešu studijas”.

(Starp citu, Beinertes pārmetums feministēm, ka tās par sieviešu tiesībām islāmā neinteresējas, arī ir nevietā. Sarunas par feminismu islāma kontekstā faktiski ir ļoti interesantas un dziļas, ar savu cenšanos savienot Korānu, tradīciju un pašnoteikšanos). Bet feminisma noliegšana ir nepieciešama vienai no Pītersona pamattēmām: visas šīs kultūrmarksisma izpausmes cīnās pretī dabiskajai pasaules iekārtai, kura ir hierarhiska un kurā lielākais un stiprākais (resp. vīrietis) vienmēr būs dabiskais vadītājs. Droši vien tāpēc arī Pītersona piekritēji lielākoties ir vīrieši (no YouTube sekotājiem it kā 80%). Jāsaka arī, ka 12 Likumi dzīvei nav pati sliktākā pašpalīdzības grāmata jauniem vīriešiem, ja ir runa par praktiskiem padomiem un pašapziņas celšanu.

Iespējams, ka termins ‘postmodernais neo- vai kultūrmarksisms’ izsauc īpašu rezonansi Latvijā, kur daudziem (pamatoti) vārds ‘marksisms’ nozīmē apspiestību, nebrīvi, netaisnību un bezdievību. Tai pašā garā ir  viegli  piedēvēt visādus mērķus un uzskatus postmodernistiem – kā, piemēram, minētajā arhibīskapa Vanaga intervijā teikts:  „No postmodernisma nāk noraidošā attieksme pret lielajiem vēstījumiem, īpaši pret kristietību. Dziesmu svētkus, “Dvēseļu puteni”, mīlestību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un arī šo interviju tas dekonstruēs līdz tīrām varas attiecībām.”

Mājas lapā RenewaNation, kur tiek aprakstīts kulturālais marksisms no konservatīvo kristiešu viedokļa, atrodams šāds vispārinājums:  „One hundred years later, Gramsci’s and Marx’s goal of undermining the Christian worldview in the west is coming to fruition. Our Judeo-Christian foundations seem to be crumbling, and the anti-God, anti-family, and anti-capitalist views seem to be gaining ground.”

“Simts gadi ir pagājuši, un Gramši [itāļu 20.g.s. marksists] un Marksa mērķis – izjaukt kristiešu pasaules skatījumu Rietumos – sāk sasniegt piepildījumu. Mūsu judeokristīgie pamati šķietami sāk brukt, un uzskati, kas pretojas Dievam, ģimenei un kapitālismam aizvien gūst priekšroku.” 

Tātad Dievs un ģimene – labi, neviens negribēsim pretoties: bet tur piekabināt kapitālismu? Kopš kuŗa laika Dievs, ģimene un kapitālisms ir neatņemamas sastāvdaļas no kristiešu pasaules skatījuma?

Cilvēku tiesības (un to līdzsvarojums, cilvēku pienākumi) ir pamatotas ticības uzstādījumos – pareizāk sakot, tās ir pamatotas Bībeles senajās un mūžīgajās vērtībās. Ir tikai mazliet jāpalasa ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, lai to saprastu.  Bet man gribētos teikt, ka šīs vērtības nav tik daudz tikumīgums, morāles lasīšana vai likumi, kuri regulē cilvēces uzvedību, bet drīzāk taisnīgums, taisnība, taisnošana (צדק, מִשְׁפָּט, δικαιοσύνη – tzedek (taisnīgums), mišpat (taisnība) un dikaiosinē – tas pats grieķu valodā), kā arī mīlestība un žēlsirdība. Šie vārdi Bībelē – gan Jaunajā, gan Vecajā Derībā, atskan atkal un atkal. Mēs esam aicināti būt taisnīgi, bet ne paštaisni; mēs esam aicināti ņemt savu krustu, uzupurēt paši sevis, bet cīnīties par mūsu līdzcilvēku taisnību un taisnīgumu.

Feminisms, atbalstot sieviešu tiesības tāpēc, ka starp dzimumiem ir jāpastāv vienlīdzībai, ir daļa no šīs cīņas par taisnīgumu, par cilvēku tiesībām; jo arī mēs esam radītas pēc Dieva tēla un līdzības, un sieviešu nonicināšana vai diskriminācija ir tiešā pretrunā ar Bībeles kodolu – evaņģēlija vēsti.

Un tieši šīs vērtības – taisnīgums, mīlestība, žēlastība, kuras izklāstītas, piemēram, Jēzus Kalna sprediķī  (Mateja evaņģēlija  5., 6. un 7. nodaļas), ir mūsu dzīves un ticības pamati.

Father Prime: January 2017

Tur mēs atradīsim to, ka svētīgi vai laimīgi  ir lēnprātīgie, nevis stiprie ‘alfa vīrieši’, kā pauž Pītersons. Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība.   Un vēl vairāk: Lūkas evaņģēlija  6. nodaļā Jēzus saka:  „Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!”  Šīs ir kristīgās vērtības, un, manuprāt,  tās nav savienojamas ar Pītersona pasaules skatījumu; ir gŗūti saprast, kāpēc kristieši ar viņa domām aizraujas.

Šo visu rakstu kā Jezus Kristus sekotāja, kuŗa cenšas saprast Kristus vēsts būtību, un savienot to ar pasaules redzējumu, kas ir liberāls un iekļaujošs. Kristietība nav vienveidīga; un Bībeles teksti mums ir doti, lai mēs tajos iedziļinātos un censtos saklausīt Dieva balsi sev un savai pasaulei. Lai nu Dieva gars stāv mums ikvienam klāt un palīdz!

Jēzus pie Marijas un Martas (Tintoretto, 16.g.s.)

Ezekiel 36.26 – about hearts of stone and flesh.

View image on Twitter

Australia is burning. Our news sites and TVs are full of images described as apocalytic, extreme, horrifying and every other desperate descriptor. These images are from The Guardian on New Year’s Eve.  They were taken at two small, ordinary towns, Batemans Bay and Mallacoota, with people fleeing in terror from approaching flames.

View image on Twitter

These scenes, and the knowledge that friends and relatives are inhaling hazardous air, worried about their homes and their lives, has rather put the little anxieties of post-Christmas (when shall we take the tree down? how will I lose the extra kilo or 6? how did I manage to forget my greatniece’s present twice?) into perspective. At the same time, I have been involved in a typical Facebook wrangle about climate change, all elliptical argument and missed points.  So this seemed like a good time to undertake a bit more reflection on this gravely important theme.

This report, The Truth Behind the Climate Pledges ,is rather a long read, but worth every minute. Authored by 5 eminent scientists – climatologists, oceanologists who are government and UN advisors – it analyses the pledges made under the Paris Agreement and their potential impact on the world. Amongst other things, it says this:

“As long as global emissions are not rapidly reduced, global warming will continue to accelerate.This means that we could be living in 1.5 degrees C world as early as the 2030s. As a result, weather events and patterns will continue to change, and will adversely affect human health, livelihoods, food, water, biodiversity and economic growth.

Weather events are the result of natural factors. A warming climate has altered the intensity and frequency of heat waves, droughts, wildfires, and severe storms (or heavy precipitation) and hurricanes –both of which lead to flooding. Once-a-century severe weather events are now becoming the new norm.

These weather events influenced by human-induced climate change are becoming more frequent and intense. They are also becoming more costly. Economic losses and damages from 690 weather events were $330 billion dollars globally in 2017. These figures have almost doubled in number and in losses compared to 2005, when 347 weather events caused $274 billion dollars in economic losses worldwide –almost half of the economic losses were caused by Hurricane Katrina in the United States.

Because global warming is accelerating, the number and economic losses from weather events are projected to at least double again by 2030. That comes to $660 billion dollars a year or almost $2 billion a day within the next decade.

The world cannot afford these costs on lives, livelihoods and economic growth. This massive price tag is part of the cost of inaction.”

That is the economic argument. But for us Christians, and indeed for all people of faith, there is a more important imperative. Clearly and evocatively articulated in ‘Laudato Si’, Pope Francis’ encyclical from 2015, the need is to understand that our despoiling of creation is not just an act of selfish economic vandalism, but also a sin. This is just a short extract from rather an excellent document.

“8. [Ecumenical] Patriarch Bartholomew has spoken in particular of the need for each of us to repent of the ways we have harmed the planet, for “inasmuch as we all generate small ecological damage”, we are called to acknowledge “our contribution, smaller or greater, to the disfigurement and destruction of creation”. He has repeatedly stated this firmly and persuasively, challenging us to acknowledge our sins against creation:

“For human beings… to destroy the biological diversity of God’s creation; for human beings to degrade the integrity of the earth by causing changes in its climate, by stripping the earth of its natural forests or destroying its wetlands; for human beings to contaminate the earth’s waters, its land, its air, and its life – these are sins”.For “to commit a crime against the natural world is a sin against ourselves and a sin against God”.”

As people of faith, it is absolutely incumbent on us to be good stewards of creation. As people of reason, able to think critically, it is equally incumbent on us to listen to voices of reason and expertise, and not to value our own opinion above research and knowledge. As people of goodwill, we have to try to see that this is an existential crisis which demands cooperation across boundaries – barriers of race, nationality and religion; and that it is the rich countries of the world that bear most responsibility. It is our responsibility, indeed our fault to a large extent,  retrospectively, in that we have created much of the problem by our compulsive over-consumption and greed; and it is our responsibility now, in that we have the resources of finance and research capacity to DO SOMETHING ABOUT IT!

Perhaps the appalling nature of what we see today in the beauty of Australia, alongside our own, lesser, changes (no winter yet in Latvia….) will finally, in this year of 2020, give us 20/20 vision and total clarity about the absolute imperative to really tackle this. Now, obviously, as most of us are not MPs, presidents, CEOs, or even Greta Thunberg, we are not going to be able to change the socioeconomic environment we live in. Clearly. But on the other hand, each of us can still be involved – campaigns, letter-writing, political pressure, Extinction Rebellion or whatever each of us chooses.

Concerned: Mothers have gathered outside the Conservative Party headquarters to protest

Those of us less able to be active, can perhaps donate to those who can be involved. And each of us can do small things, which in and of themselves will not save the planet, but which at least will lessen the harm. Zero Waste, buying fewer clothes, travelling less by air – consuming less, in general, for the affluent parts of the world would do much good for creation, and, indeed, for our own souls. And for those of us with a faith – prayer, proclamation, study – a gentler, simpler lifestyle. If nothing else, that will help to relieve our own climate anxiety, for while righteous anger is good and empowering, gnawing anxiety is bad and depletes our energy.

So here’s a profoundly beautiful prayer by Rabbi Daniel Nevins to conclude.

No photo description available.No photo description available.No photo description available.No photo description available.

Eternal God, You created the heavens and earth in love.

You fashioned plants and animals,

breathing Your spirit into humanity.

We have sinned against You by throwing off all restraint,

and we have sinned against You by rashly judging others.

We have sinned against You by plotting against others,

and we have sinned against You through selfishness.

We have sinned against You through superficiality,

and we have sinned against You through stubbornness.

We have sinned against You by rushing to do evil,

and we have sinned against You through gossip.

We have sinned against You through empty promises,

and we have sinned against You through baseless hatred.

We have sinned against You by betraying trust,

and we have sinned against You by succumbing to confusion.

For all these sins, forgiving God, forgive us, pardon us, grant us atonement.

We were created amidst a clean and pure world,

but it is now degraded in our grasp.

Not on our own merits do we beseech You, Adonai our God,

for we have sinned, we have wasted,

we have caused vast damage:

For the sin of filling the sea and land with filth and garbage;

for the sin of destroying species that You saved from the flood;

and for the sin of laying bare the forests and habitats that sustain life.

Please, God, open our eyes that we might see the splendor of Your creation.

Then we shall praise You, as it is written: “How great are Your works, Adonai! You have made them all with wisdom; the earth is filled with Your creations” (Psalm 104:24).

Remove the heart of stone from our flesh, and give us a feeling heart. Grant us wisdom and determination to safeguard the earth beneath the heavens.


Two Cummingses, Gilead and Johnson

Two Cummingses, Gilead and Johnson

A couple of weeks back I made a mistake one Friday evening. It had been a long week, long hours and various stressful events, mostly to do with the church ceiling repair. It seemed like an evening to just chill, so I ended up binge watching series 2 of The Handmaid’s Tale, which is available on Shortcut, Latvia’s version of iPlayer and Netflix combined.

And it was a mistake, alright. For those not familiar with this series, based on Margaret Atwood’s vision of a dystopian future (or present?) in the USA, tells the horrific story of the founding of a republic named Gilead in the northeastern states of the US. The flashbacks give us glimpses of how this starts, with increasingly conservative politicians working together with fundamentally oriented Christians to establish a theocratic system. Due to some unspecified catastrophe involving nuclear waste, the population has become infertile, and women of childbearing age become the eponymous Handmaids, subdued by violence and manipulation to become vessels for childbirth. If you haven’t yet read the original novel, do.

Why was this binge on a cool Friday night a mistake? Mostly because the second series begins

…..Begins with a long sequence filmed at the Boston Globe, deserted, abandoned; and then the discovery of a wall where the journalists have been shot. Of course this evokes a reaction because it resonates with the current US President’s frequent denunciations of the Press as ENEMIES OF THE PEOPLE. Because what happens to the ENEMIES OF THE PEOPLE? They are exterminated, and not in a basically cosy, Dr Who Daleky kind of way. That is extrapolation, of course it is. But Handmaid’s Tale shows us that sometimes the descent into totalitarianism, just like the pathway to Hell, is paved with the very best of intentions, and it happens slowly, imperceptibly, when at each step we think that none of this is really so bad, when we become habituated to small acts of hatred, to increments of intolerance and oppression.

That’s why Donald Trump’s nastiness towards Elijah Cummings matters. It does.

Quite apart from the sheer indignity of the President(!) of the USA (!) using such intemperate language on Twitter (!) towards someone who is, basically, just a political opponent, this is dog whistle racism. And that is NOT OK. Can you imagine FDR, Ronald Reagan or either of the Bushes doing this? Let alone statesmen or women from other countries, like Adenauer, Churchill, Gandhi, Merkel, or the rising new star of world politics, Jacinta Arden? (Names picked rather randomly, by the way).

And now in the UK there is Alexander Boris de Pfeffel Johnson (sic). Prime Minister, serial adulterer and proven liar, with his own ‘Cummings’, the rather less savoury Dominic.

Here’s a quote from The Independent:

Fletcher, the former Times editor, has compiled a list of Johnson’s greatest hits from Brussels: Johnson wrote that the EU wanted to standardise coffins, the smell of manure and the size of condoms – and had rejected an Italian request to make undersized rubbers. He warned Brits that their prawn-cocktail-flavoured chips could be banned, that their sausages were under threat and that their fishermen would be required to wear hairnets.

And all of those were lies. But does any of this matter? Yes, it does, too. Bishop Berkeley wrote in 1750

It is impossible that a man who is false to his friends and neighbours should be true to the public.

That is still true today, even if some commentators are trying to divorce public from private morality. And thereby hangs the problem. Morality has become something of a dirty word in our postpostmodern world. We have a diversity of moral frameworks, based on a potpourri of religions, and, indeed, for many people morality has become something entirely private, a sliding, slippery, ephemeral concept, where moral relativism, albeit unnamed, is the order of the day. Reality TV shows us adultery and luuurve in all its shapes and sizes, making popular drama out of real pain and betrayal. Love Island apparently thought this was a cute quote

After getting a drama-filled text the night before telling all the Islanders to nominate a fellow couple to be dumped, Amber told the Beach Hut: “In here you can be at your highest high, and you think that nothing could possibly ruin this, and then a text comes in.”

Our bankers and politicians lie without compunction, and without consequences. Greed has become praiseworthy, and stealing or corruption the norm for many. In addition, social media have become a breeding ground for contempt and unkindness.

The old standards of morality, often observed in the breach though they were, were a rule by which to measure ourselves, first and most importantly, and others only in a secondary way. So I can even see the temptation to believe that a benevolent theocracy, guided, say, by the Sermon on the Mount, might drag us out of the cesspit. But that way lies Gilead, Law not Gospel, and more intolerance, even if accompanied by a greeting of

Blessed day!

But what we should do, as people of faith and people of goodwill, is to uphold those standards in any case. If we were, seriously, to take the 10 Commandments and the Sermon on the Mount as reasonable guidelines for living well, we would save ourselves and those around us from much misery. As the Church of England website says,

The Ten Commandments set out fundamental principles of how we are to treat God and how we are to treat our fellow human beings. 

For lack of a better or more functional vademecum, most Western legal systems, the Universal Declaration of Human Rights and many other fundamental documents find their basic principles precisely here. I suspect also that a necessary concern for the environment and overcoming the existential challenge of global climate change would be aided by a deeper understanding of these two profoundly wise writings.

And we have do the right – no, the obligation! – to hold Presidents, Prime Ministers, politicians and leaders to a standard of morality, without which we find ourselves in an environment where lies are  as good as truth, dishonesty as honesty, where kindness is seen as weakness, and a world where racism, sexism and all the other isms are set free to skitter around, wounding and killing as they go.

QED, I guess.

Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus

Raksta pamatā referāts nolasīts LELBĀL Zviedrijas iecirkņa sinodes sapulcē, 2019.g. martā

Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus

Šie vārdi no Jāņa evaņģēlija (8.32) ir starp pazīstamākajiem Bībelē; un ir arī tādi, kurus cilvēki, kuŗiem nav ne mazāko sakara ar ticību, nereti citē. Un, protams, tie ir skaisti, aizkustinoši vārdi. Jēzus tos saka ‘jūdiem, kas ticēja viņam’ – bet lasot stāstu tālāk, tas turpinās ar to,  ka jūdi uzskata, ka Jēzus ir samarietis (tātad pagāns) un dēmoniem apsēsts; un nobeidzas ar to, ka tie ņem akmeņus rokās, lai tos mestu uz Jēzu. Tā jau no pašas pirmās reizes, šie vārdi arī ir spējuši izraisīt pretrunas, jo nekas viņos nav tik vienkāršs, kā varētu likties.

Jēzus sadursme ar jūdiem faktiski ir vairāk par jautājumu, kas ir brīvība, un par to – ko tas nozīmē būt par Ābrahāma pēcnācējiem; bet šodien pieskārsimies drīzāk pie pirmā lielā jēdziena, resp. patiesība.  Bībelē kopumā (ieskaitot Apokrifus) vārds patiesība atrodams 187 reizes; bet Jāņa evaņģēlijā vien 26 reizes. No visām Bībeles 66 grāmatām, tieši ceturtajā evaņģēlijā to visbiežāk sastopam. Daži piemēri:

  • Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ 1.14)
  • Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. (Jņ 14.6)
  • Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. (Jņ 14.16)
  • Šis māceklis ir tas, kurš par visu šo liecina un ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Ir vēl arī daudz cita, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu pēc kārtas uzrakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. (Jņ 21.24-25)
  • Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi būtu cīnījušies, lai es netiktu jūdiem nodots. Bet mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts viņam jautāja: “Tad tomēr tu esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu saki, ka es esmu Ķēniņš. Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Tad Pilāts viņam sacīja: “Kas ir patiesība?” (Jņ. 18.36-38)

Tātad saprotam, ka Jāņa evaņģēlija autoram jēdziens „patiesība” ir ļoti būtisks, jo gan Jēzus, gan Svētais Gars, gan pat Jēzus sekotāji tiek identificēti tieši ar patiesību, ar patiesumu.

Bet tad mums jāatgriežas pie Pilāta ļoti izcilā jautājuma:

Kas ir patiesība?

Christ before Pilate by Mihály Munkácsy – Mihály Munkácsy, Public Domain,

Quid est veritas? – kā dzirdam Vulgāta tulkojumā, Was ist Wahrheit? Baha Jāņa pasijas tekstā; šis jautājums mums nāk līdz visur, visās valodās un vienmēr. Jo Pilātam bija pamats Jēzum to vaicāt. Un, diemžēl, tas ir jautājums, kuŗu ir visai gŗūti atbildēt. Nešaubos, ka gudrāki teologi varētu to daudz padziļinātāk skaidrot, bet reducējot uz kaut ko vienkāršu, varam teikt, „ka patiesība ir liecība vai apliecinājums par to, kāda īstenībā ir pasaule. Pareizs, adekvāts īstenības atspoguļojums[1] ”. Visu zinību avots, Vikipēdija, raksta : „Patiesība ir visa tā informācija, kas atbilst īstenībai (realitātei) un faktiem, kā arī visi tie apgalvojumi, kas ir patiesi[2]

Toties Philosophy News raksta:

„Patiesība, tāpat kā zināšanas, ir pārsteidzoši grūti definējama. Mēs uz to gandrīz katru brīdi, gandrīz katru dienu paļaujamies, un tā mums ir itkā ļoti tuvu. Bet to ir grūti definēt tāpēc, ka  – tikko liekas, ka esam to skaidri noformulējuši, kāds gadījums vai pretrunīgs piemērs pierāda definīcijas trūkumus. Ironiski ir tas, ka katra patiesības definīcija, kuru filozofi ir varējuši izveidot, neiztur vienkāršo jautājumu – vai tās patiesi ir tā?[3]

Citiem vārdiem, mums faktiski ir iedzimta izjūta par to, kas ir patiesība; bet tad, kad mēģinam to precizēt, tā vienmēr izvairās, izslīd mums no pirkstiem un mēs nonākam dažādās problemātikās. Un ir tā, ka visu laikmetu filozofi un teologi ir ieguldijuši milzīgi daudz laika un intelektuālās enerģijas cenšoties definēt to, kas visticamāk nav definējams. Tāpat arī pastāv jautājums par to, cik patiesība ir vispārīga, universāla:

“Jautājums „Kas ir patiesība?” saskaras ar interesantu dīvainību. Proti, šķiet, ka patiesība ir kaut kas tāds, par ko nevajadzētu būt šaubām. Ja reiz ir patiesība, tad tai vajadzētu būt skaidrai un gaišai. Tikmēr maldiem būtu jābūt tādiem, kas visu sarežģī un aizmiglo. Tomēr jādomā, ka arī pati patiesība var būt dažāda – vai vismaz uz to var skatīties no dažādiem redzespunktiem. Vai mana patiesība ir patiesība arī kādam citam? Ja es maldos, vai kāds cits nemaldās? Vai visiem var būt viena patiesība? Tie ir jautājumi, kas saskaras ar būtiskiem patiesības koncepta izpratnes meklējumiem. Proti, tas ir jautājums par principu – atzīt Absolūtā pastāvēšanu, universālo iedabu, kas cieši skar patiesības pamatproblēmu.”[4]

Vienkāršākā teorija, ar kuŗas palīdzību varam visticamāk kaut ko par patiesību saprast, ir tā sauktā Atbilstības teorija. Atbilstības teorijā patiesību izprot kā atbilstību starp izteikumu un lietu. Tātad tas, ko sakām  vai ticām atbilst tam, kā tas tiešām ir, atbilst faktiem. Varbūt pazīstamākais seno laiku teorijas paudējs ir Akvīnas Toms: „veritas est adaequatio rei et intellectus – patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu”[5].

Bet pat tam ir savas problēmas, jo ne vienmēr ir tik viegli konstatēt, kā lietas ir.

Itkā sarkans ābols: bet daltoniķim tas būs drīzāk zaļš, brūns vai tml.

Ir, protams, arī citas teorijas; t.s. saskaņotības teorija ir varbūt noderīga tiem mums, kas esam ticīgi.

Citēju no Māŗa Kūļa promocijas disertācijas:

„Saskaņotības jeb koherences teorijas pamatā ir atziņa, ka patiesību nodrošina elementu saskanīgs sastatījums vienotā sistēmā. Pat vairāk, tas nozīmē, ka visiem spriedumiem noteiktā sistēmā jābūt tādiem, kas nodrošina savstarpēju pamatojumu. Sistēma ir saskanīga jeb koherenta tad, ja visi tās elementi un visi spriedumi tās ietvaros ir savstarpēji saskaņojami un saprotami. No šādas pieejas izriet, ka patiesība primāri ir visas spriedumu sistēmas īpašība. Tās ir divvirzienu attiecības – ja sistēma ir patiesa, tad tās elementi ir patiesi. Ja atsevišķs spriedums ir patiess, tad jāpieņem arī visa sistēma un otrādi. Ja atbilstības teorijā patiesība atrodama saskaņā starp lietu un domu, tad saskaņotības gadījumā – starp domu un domu.[6]

Tātad – mūsu ticības domu, mācību, dzīves veids, pielūgsme un pārējo izpausmju veidojums ir patiess, ja tās daļas vai elementi saskan viena ar otru. Jo patiesību, protams, varam izteikt daudzos veidos,  ne tikai konstatējot sausus faktus; piemēram vai ābols ir sarkans vai zaļš, vai šodien Stokholmā ir -8°, šajā telpā ir 20 cilvēku vai tml.

  • Dzeja
  • Mūzika
  • Lūgšanas
  • Mīlestība
  • Māksla

Kā rakstīja angļu dzejnieks Džons Kītss savā Odā par grieķu vāzi,

„ „Skaistums ir Patiesība, Patiesība ir Skaistums” – tas ir viss,

ko uz pasaules zināt lemts, viss, kas jāzina.”

Tātad saprotam, ka jautājums par patiesību ir
– Ļoti būtisks, ja jau Jānis savā evaņģēlijā tik ļoti to uzsver
– Sarežģīts, jo patiesība ne pārāk pakļaujas filozifiskiem argumentiem

Pieskarsimies diviem notikumiem, kas skaŗ mūs kā latviešus, un tad atgriezīsimies pie Jēzus teiktā par patiesību.

Pirmais gadījums: Padomju Savienības sabrukums.

Mums katram būs savi stāsti par to, kā patiesības uztvere PSRS bija kaut kas dīvains, un pat perverss – kaut kas, ko vislabāk varbūt attēloja Franca Kafkas pasaule, vai varbūt viņa paradokss:

Māksla ir atkarīga no patiesības, bet patiesība, kas ir nedalāma, nevar pati sevi izzināt; teikt  patiesību nozīmē melot. Tātad autors ir patiesība, bet tad, kad runā, melo.

The Kafka paradox: art depends on truth, but truth, being indivisable, cannot know itself: to tell the truth is to lie. thus the writer is the truth, and yet when he speaks he lies

Meli, melošana un zagšana bija kļuvuši par PSRS ikdienas patiesību. Mana viena radniece stāstīja, ka – tad, kad vajadzēja bērndārzu remontēt, notika vecāku sapulce; un tika sarunāts, ko un kā katrs var ‘sagādāt’. Vienai mammai vīrs strādāja celtniecība, un varēja atbrīvot ķieģeļus; kādam bērnam tēva iestādi remontēja, tā no turienes varēja piesavināties dažus tapešu ruļļus, trešai mammai paziņa strādāja saimniecības veikalā, un varēja pa blatu sagādāt krāsas podus. Respektīvi – visus vajadzīgos līdzekļus varēja vienkārši nozagt, un tā bija norma.

Un, protams, meli bija visiem uz lūpām, un savukārt arī klusēšana bija melošana. Vecāki klusēja, kad bērni pārnāca no skolas, jūsmodami par Staļinu vai Ļeninu; sapulcēs tika pausta ideoloģija kuŗai tikpat kā neviens vairs neticēja; cilvēki meloja par radiem ārzemēs, devās gājienos ar idiotiskiem saukļiem; žurnālisti pauda melus savos rakstos – par politiku, par pūstošo kapitālismu, par cūkkopju sasniegumiem. Un kaut kur tur mēs varam saskatīt to, ka PSRS, tāpat kā daudzās totalitārās valstīs, notika tieši pretējais Jēzus teiktajam. Nevis „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”, bet Jūs iepazīsiet melus, un meli jūs novedīs nebrīvē.

Mihails Gorbačovs bija astotais un pats pēdējais PSRS vadonis. Kā jau mēs visi zinām, tieši Gorbačova laikā krita Dzelzs aizkars, un Padomijas iespaida sfēra sabruka. Nesen atradu ļoti interesantu un apgaismojošu rakstu kopumu ASV Ārlietu ministrijas publicētajā ‘Foreign Policy’ žurnālā. Piemēram, Gorbačova Ministru prezidents, Nikolajs Rižkovs, ir teicis, ka  „sabiedrības morāles vai tikumības [nravstennoe] stāvoklis” 1985.g. bija tās šausmīgākā īpašība:

„Mēs zagām paši no sevīm, saņēmām un piedāvājām kukuļus, melojām atskaitēs, avīzēs, no augstām pultīm, gremdējāmies savos melos, godalgojām viens otru. Un viss tas – no augšas līdz apakšai un no apakšas līdz augšām.”[7]

Leons Arons 2011. g. analizēja PSRS impērijas krišanu, un nāca pie slēdziena, ka sabrukuma pamatā bija morālas integritātes trūkums.

„Tie bija intelektuālie un morālie meklējumi pēc pašcieņas un lepnuma kas, sākot ar bez žēlastības veiktu tikumisku pagātnes un tagadnes pārbaudi, dažu gadu posmā izgreba vareno Padomju valsti, atņēma tai leģitimitāti, un pārvērta to par tukšu čaulu, kuŗa 1991.g. augustā sabira.”[8]

Aleksandrs Jakovļevs, glasnosķa intelektuālais virzītājs, atgriezās PSRS 1983.g. pēc 10 gadiem PSRS vēstniecībā Kanādā. 1989.g. intervijā viņš teica, ka tad viņam bija bijusi sajūta, ka tuvojas brīdis, kad  ļaudis teiks

„Pietiek! Mēs tā vairs dzīvot nevaram. Visu ir citādi jādara. Mums jāpārskata savi jēdzieni, pieejas, pagātnes un nākotnes uzskati… Ir izveidojusies izpratne, ka vienkārši nav iespējams turpināt tāpat dzīvot kā līdz šim – nepanesami, pazemojoši.”[9]

Pazemojumi, protams, bija daudzi un dažādi – čekas uzraudzība, Sibīrija, slēgtās robežas; bet pašā vidū atrodam Atbilstības teorijas pārkāpumu. Jo sabiedrības bija celta uz melīga pamata; tas, ko ļaudis teica un darīja neatbilda nevienam īstenības variantam, un veidojās kognitīvā disonance vai nesaderība starp to, ko cilvēki piedzīvoja, un to, ko viņi faktiski apzinājas patiesu esam.

Vēl no tā paša raksta:

„Lai ekonomisku apstākļu uzlabošana bija sauklis, ir maz iemeslu šaubīties, ka Gorbačovs ar sekotājiem pirmais mērķis bija morālu, un nevis ekonomisku, netaisnību pārvarēšana. Daudz no perestroikas laikmeta izteicieniem tagad šķiet kā sāpes par garīgās lejupslīdes un staļinistiskās pagātnes indīgo ietekmi. Sākas izmisīgi meklējumi pēc atbildēm uz lielajiem jautājumiem ar kuŗiem sākas visas lielās revolūcijas: Kā izskatās laba, cieņpilna dzīve? Kā veidojas taisnīga sabiedriska un ekonomiska iekārta? Kas ir krietna un leģitīma valdība, un kādām būtu jābūt tādas valdības attiecībām ar sabiedrību?”

Resp atgriešanās pie koherences vai saskaņotības. Diemžēl, zinām, ka kopš tā laika šī atgriešānās pie patiesuma ir pārtrūkusi, un koherence un atbilstība mūsdienu Krievijā ir atkal izjukušas. Tā Pīters Pomerancjevs, NY Times:

„Viss ir pīars, kolēģi Maskavā man stāstīja. Tāds ciniskums valstij ir ļoti noderīgs: kad ļaudis pārstāj uzticēties valstij, turēties pie vērtībām, tos var viegli ievērpt pasaules uztverē, kas pamatots sazvērestībās. Tā paradokss: lētticīgais ciniķis.”[10]

Piedodiet, ka esmu tik ilgi kavējusies tieši pie šiem vēsturiskajiem notikumiem un to nozīmi, bet man liekas, ka PSRS vēsture faktiski ir ļoti labs piemērs tam, ka patiesums ir faktiski absolūti nepieciešams gan indivīdu, gan kopienu dzīvēs. Jo – pat ja nevaram īsti šos jēdzienus dzelžaini stingri nodefinēt, mēs saprotam, ka šī patiesība, reizē tuva, reizē netaustāma, ir neatņemams pamats sakarīgai un saskanīgai dzīvei. Bez patiesības neiztikt.

Čekas maisi

Viens no jautājumiem, kurš patreiz nodarbina ļaudis Latvijā un citur, ir čekas maisu atvēršana un izvērtēšana. Droši vien katrs no mums, kas ir ieskatījies sarakstos, būs atradis kādu paziņas vai radnieka vārdu, kādu negaidītu mācītāju vai mākslinieku. Un daudzi no tiem, kuŗiem kartotēka bijusi kartiņa, izvairās no grēksūdzes, nevēlas par to runāt, vai ri pārsteigti par to, ka tāda tur ir. Tā pazīstamais dzejnieks un sabiedriskai darbinieks, Normunds Beļskis, intervijā Īstenības izteiksmei šā gada janvārī teica:

„Kas notika 1983. gada janvārī jeb, kā norādīts kartītē, vervēšanas brīdī, Beļskis skaidri neatminas. Toreiz viņš ir bijis Rīgas jauno literātu studijas biedrs. Savu vervētāju viņš ir pazinis. “Tā laika Latvijas Radio viņi bija bieži viesi, un bija arī vairāki raidījumi, kas ir radušies PSKP Centrālās komitejas uzdevumā un kurus uzraudzīja VDK. Viņu uzdevums bija skatīties, lai neaizejam par tālu. Nevis kāda ziņojuma rakstīšana […..]

Uz tiešu jautājumu, vai sadarbojies ar čeku, viņš gan atbildēt izvairās. “Ko sauc par ziņošanu? Es domāju, ka mums katru dienu kāds par kaut ko ziņo, sūdzas. Es ne par ko neesmu sūdzējies, ne par ko neesmu tādu ziņojis. Man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kas brauca un mēģināja saprast, kādi būs tālākie procesi Latvijā. Tas bija ģenerālmajoru līmenis, kurus redzēju vēlāk blakus perestroikas tēvam Gorbačovam. Par tiem procesiem es sniedzu savu viedokli, tur nekas nebija jāraksta,” teica Beļskis.”

Un kā pēc daudziem gadiem saprast, kur te ir patiesība? Vai čekas kartiņas, ar savu diezgan skopo informāciju, satver patiesus faktus, vai tīšu maldināšanu? Vai varam paļauties uz iesaistīto cilvēku atmiņām – kā labi zinām, atmiņa var būt ļoti maldinoša. Bet – vai tad ir labāk šīs kartiņas iesaldēt, kamēr vēsturniekiem ir bijis pietiekami daudz laika padziļināti izpētīt visu (un līdz tam laikam, iespējams, ka visi minētie ļaudis ir jau sen Dieva mierā aizgājuši)?

Kā, beigu beigās, tik ļoti sarežģītā un emocionāli piesātinātā situācija lai mēs saprotam, kur tiešām atrodas patiesība? Vai varbūt pat nav tā, ka meklējums pēc skaidrības nav drīzāk visu samaisījis un sarežģījis? Bet nē – skatoties uz mūsu pasauli šodien, pat sarežģītās un grūtās situācijās ir svarīgāk varbūt kā nekad cīnīties ar un par patiesību un patiesumu. Daudz tiek runāts šobrīd par to, ka dzīvojam t.s. “post-truth” – pēc patiesības – laikmetā; tātad vidē, kuŗā uzskati un viedokļi ir būtiskāki un šķietami uzticamāki nekā fakti – pierādāmi zinātnsiki fakti un novērojumi. Piemēru daudz – kaut vai t.s. pretvakcināciju kustība, anti-vaxxers, izplatītās sazvērestības teorijas, piemēram doma, ka Sandy Hook slepkavības nemaz nav notikušas, vai – mazliet nevainīgāk – ja ēd arbūza sēklas, māgā sāks augt arbūzi.

Varbūt pat nopietnāk, zinām, ka visai izplatīta parādība ir politiķu, valstu vadītāju un t.s. ‘influenceru’ manipulācijas ar patiesību. Laikraksts ‘Washington Post’, piemēram, uzskatīja, ka Prezidenta Trampa politiskajās runās pirmajās 100 dienās  bija atrodami 492 atklāti meli vai manipulācijas.[11] Krievijas prezidents, Vladimirs Putins, atklāti meloja par Krimu, sakot, ka tur neatrodas neviens Krievijas militārais spēks, bet pēc tam piešķirot ordeņus tiem, kas piedalījās Krimas aneksācijā. Kā rakstīja Pomerancjevs, “Viss ir pīars, kolēģi Maskavā man stāstīja.”

Atgriežamies vēl pie Jēzus vārdiem –  „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”. Paplašinot šo citātu, ko mēs atrodam?

„Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”” (Jņ 8.31-32). Jēzus tātad identificē patiesību ar saviem vārdiem un ar to, ka tie, kas viņam tic, ir Jēzus mācekļi. Tātad patiesība ir atrodama nevis tikai kaut kādās filosofiskās definīcijas, bet vienkārši klausoties Jēzus vārdus, un ejot viņa pēdās. Palikt Jēzus vārdos – tas ir dzīvot tajos, atļaut Jēzus vārdiem mūsos iesakņoties un augt un kļūt savukārt par mūsu dzīves pamatu. Atceramies – Jēzus saka Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība: nevis es jums pastāstīšu, kas ir patiesība, bet skataities uz mani, un jūs redzat, dzirdat, piedzīvojat patiesību. Ejiet par un ar mani; atveriet acis un dzīvojiet pilnvērtīgu, saskaņotu dzīvi. Un tad varam cerēt, ka pat grūtākās situācijas, sarežģītākie jautājumi pakļausies pārdomām un lūgšanām, un tā patiesība, kas no Dieva nāk, pārvarēs melus, samezglojumus un tumsu.



[3] “Truth, like knowledge, is surprisingly difficult to define. We seem to rely on it almost every moment of every day and it’s very “close” to us. Yet it’s difficult to define because as soon as you think you have it pinned down, some case or counterexample immediately shows deficiencies. Ironically, every definition of truth that philosophers have developed falls prey to the question, “Is it true?””

[4] Kas ir patiesība? Ēriha Fromma modelis, Māris Kūlis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Rīga, 2014

[5] Patiesības izpratnes izmaiņas: vēsturiski komunikatīvais modelis, Māris Kūlis Latvijas UniversitāteVēstures un Filozofijas fakultāte, 2015, 46.lpp.

[6] Kūlis, 48.lpp

[7] citāts no quoted in “Indefensible: Democracy, Counter-Revolution, and the Rhetoric of Anti-Imperialism” by Rohini Hensman.

[8], “It was [that] intellectual and moral quest for self-respect and pride that, beginning with a merciless moral scrutiny of the country’s past and present, within a few short years hollowed out the mighty Soviet state, deprived it of legitimacy, and turned it into a burned-out shell that crumbled

in August 1991.”[8]

[9] “Enough! We cannot live like this any longer. Everything must be done in a new way. We must reconsider our concepts, our approaches, our viewsof the past and our future.… There has come an understanding that it is simply impossible to live as we lived before — intolerably, humiliatingly.”



Alberts Jērums: Tēvs. Komponists. Sabiedriskais darbinieks. Autors. Diriģents.

Alberts Jērums: Tēvs. Komponists. Sabiedriskais darbinieks. Autors. Diriģents.

2019.g. 26. janvārī Londonas Notinghila Sv. Jāņa baznīcā Londonas latviešu koris svinēja savu 70. jubileju, kā arī Alberta Jēruma simtgadi. Rīkotāji aicināja mūs abas ar māsu, Ingu, piedalīties šajā svinīgajā un līksmajā vakarā. Paldies gan LLK, gan korim eLVe no Dablinas par izcilu sniegumu! Gan tēva mūžs, gan LLK pastāvēšana cauri tik daudz gadiem, ir nozīmīgi latviešu tautas vēsturei: tas viss lai paliek vēsturnieku ziņā, jo šeit, vārdos, kuŗus arī Londonā teicu, man gribētos atstāstīt to, ko es atceros par tēvu, un kā tagad – 40 gadus jau pēc viņa nāves – man veidojas sapratne par to, kas viņš bija, kas varēja būt, un ko tas man un citiem nozīmēja.

1. Sāksim ar Albertu Jērumu – tēvu. Neatkartosim te visu viņa dzīves stāstu, bet tikai īsumā: Alberts ir dzimis Karulā, Igaunijā;

Vecākiem piederēja šī skaistā māja, Purika talu, Purikas ferma vai saimniecība.

Tikai ap sešu gadu vecumu tēvs ar saviem vecākiem atgriezās Valkā, un dzīvoja Šķirstniekos – māja, kura tagad pazudusi, jo apkārt apaudzis tāds kā mikrorajons un degvielas uzpildes stacija.

Ar 19 gadiem tēvs iestājās Latvijas Konservatorijā, vispirms prof. Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē,

Fotogrāfijā prof. Vītols, Alberts Jērums, Valentīns Berzkalns un man nezināma sieviete.

vēlāk (1940.g.) arī prof. Vanadziņa ērģeļu klasē.


Tai laikā arī Albertam dzīve izmainījas pavisam, jo 1943.g. janvārī devās laulībā ar Dailes teātra aktrisi, Veltu Krūzi,

(Man Inga lūdza teikt, ka tā māte vienmēr tērpusies, kad gājusi pienu pirkt) un 1943.g. oktobra beigās piedzima Inga.

Bet kā jau liktenis daudziem jauniem latviešu vīriešiem bija lēmis, Albertu iesauca vācu armijā; kaŗam beidzoties, Alberts ar Veltu bija pretējās frontes pusēs, un tā arī viņš pēc 1944. g. septembŗa nekad vairs ne Veltu, ne Ingu nesatika. Šādas ģimenes traģēdijas, kuŗas atkārtojās tūkstošiem reižu pēc Otrā pasaules kaŗa beigām, ir bez šaubām atstājušas vēl sāpošu rētu mūsu tautas sirdī, tāpat kā katras ģimenes sirdī un dvēselē.

Protams, ka ilgāku laiku arī cerības uz atgriešanos nepazuda; bet ar PSRS varas nostiprināšanu Latvijā sākās daudziem trimdas ļaudīm ārkārtīgi tumšs un bezcerīgs laiks.

“Jaunā miera zvani – posta zvani! Ceļiniek, ieklausies, piemini šovakar: šiem zvaniem – miera zvaniem augot un pārskanot pasaulei, nogrima mūsu gaismas pils. Grima un nogrima, un nu akla, kurla un mēma ir tumšā dzelme. Kas viņu augšā cels?

Pie uzvaras mielasta neaicinātiem – pasaules lielceļš ir kļuvis mūsu tiesa. Pēc gadiem pilsētas nomaļu kazarmēs un meža barakās, kuģi aizved mūs pāri jūrām, jaunu dzīvi solot. Atrodam svešu darbu kungu laukos, muižās, tīrumos. Saule, baltā saule, liekas, tikai dedzina vairs, kaltē putekļi, mulsina svešā mēle un dara vientulīgas dienu rindas. Sirds meklē veldzi, brīnumrasu, kuras piles pietiktu jaunām nedēļām, kas seko.

Vai tev, pasaules gājēj, kādreiz gadījies, svešu burzmu atstājušam, nokāpt pār kalnu baraku ciemā un iztālēm noklausīties astoņu vīru dziesmā? Vai tev bijis laika tad atsēsties ceļmalā un ļauties brīdi skaņām, kas ar mijkrēsli un vakara gaisu sajaukdamās mīksti un drusku sāpīgi apņem ausi un sirdi?

Vai tev gadījies, tumšu nakti ejot, ceļu taujādamam, iemaldīties mazā baznīciņā kapsētas un lauku vidū un pēkšņi atklāt, ka tur latviešu vīri dzied sava Dieva godam?

Vai esi sajutis, trimdiniek, ka mūžības elpa šais pieticīgos un vienkāršajos brīžos aizskar pieri un lāse zelta rasas, sirdī iekritusi, dziedē visas vainas?”

Šie vārdi mani ir pavadījuši visu mūžu; jo tos rakstīja mans un Ingas tēvs 1949. gadā, 1. Anglijas Dziesmu dienu Vadoņa ievadrakstam. Tie man izsaka skaudrāk nekā jebkas cits tās sāpes, ilgas, vilšanos un vientulību, kas pavadīja trimdiniekus savā pasaules lielceļu gājienā. Un šādu emociju pasaulē 1953. g., 10 gadus pēc laulības ar Veltu, Alberts veidoja jaunas attiecības ar Laumu Tālnoru, dzimušu Grigoru, mācītāja Augusta Grigora meitu, un laulībā piedzimu es.

Tāds arī bija mans tēvs, par kuru varam teikt, ka viņš bija komponists, sabiedrisks darbinieks, autors un diriģents. Man, protams, viņš vienkārši bija tēvs; un uzaugu mūsu latviešu sabiedrībā, mūsu burbulī, ar to, ka visi mani pazina pirmkārt kā Alberta Jēruma meitu. Tā vienkārši bija mana ikdiena. Vecāki mīlēja stāstīt, ka mana pirmā dziesma, vai pareizāk sakot, pirmā frāze, kuŗu dziedāju, bija ‘Vai zini to?’ – basu frāze no Emīla Dārziņa dziesmas ‘Minjona’. Jo tad, kad biju maza, mani ņēma līdz uz koŗa mēģinājumiem, un parasti es esot sēdējusi starp basiem.

To, ka tēvs, tāpat kā māte un visa viņu pasaules gājēju paaudze, cieta gan fiziski, gan psiholoģiski no gaŗajiem trimdā pavadītajiem gadiem, ir kā dotums. Bet tas ir arī fakts, ka šī trauma, šī netaisnība, kuŗu viņi un Latvijā palikusī ģimene, draugi, pasaule, bija cietuši, bija dzinulis visai tālākai viņu dzīvei. Tas stimulēja milzīgu radošumu jau no DP nometņu laikiem.

Dziesmu krājums vienai no pirmajām trimdas Dziesmu dienām, 1946.g.


To, ka tēvs nebija domājis par sevi primāri kā par diriģentu, varbūt varētu norādīt šis jaukais stāsts vēl no Konservatorijas laikiem. 

“Konservatorijā nodibināja kori, un tam nu bija jākļūst par tādu, kāda vēl nebija bijis. Iespējas visas, jo kur tad vēl var salasīt tādas balsis ar tādu muzikalitāti!…. Grandiozie plāni pamazām realizējas, bet pēkšņi pienāk semestra beigas, un nu nolemj, ka korim jādebitē konservatorijas tradicionālajā eglītes vakarā. Ar vienu dziesmu – Klusa nakts – kā to Vītols harmonizējis savā Korāļu grāmatā. Ne vairāk, ne mazāk. Diemžēl izrādas, ka prof. Ādolfs Ābele šai vakarā aizņemts, un diriģēšanu uztic man. Pats šefs iestudē, un man vēl tagad prātā visa viņa dinamika un tempi. Nekad pēc tam šo dziesmu citādi neesmu diriģējis, un, arī toreiz mēģinot, viss skanēja brīnumaini: eņģeļi gavilēja, un Jēzus bērniņam dusot, pianissimo bija kristāla dzidrumā.

Eglītes vakaram biju aizņēmies piedienīgu tērpu ar svītrotām biksēm un piemērotu kaklasaiti. Nejutos pat satraukts, jo kas var notikt ar 80 dziedātāju kori, kuŗā nav pat viduvējas balss, tikai topošas primadonnas, nākamie Radamesi, Toreadori un Grēmini? Pie tam dziesmā, kurai ir tikai 1., 4. un 5. pakāpes harmonijas.

Bet notika! Līdz pēdējam brīdim gaidījuši, vairāk par pusotra duča koristu nesalasījām un Kluso nakti nodziedājām tik briesmīgi, ka kontrasts starp mūsu gaužām vārgajiem pūliņiem un manām svītrotajām biksēm, prof. Maldoņa klasisko svētrunu un profesoru galda svinīgumu simtprocentīgs.

No pārējā vakara, saprotamā kārtā, atceros visai maz. Bruno Skulte kā draugam man centās izskaidrot visas interpretācijas nepilnības: esot jāsāk ar pp un tāpat arī jābeidz. Vēlāk viņš to laboja uz ppp abos galos un uz rīta pusi laikam pārgāja uz pieciem p. Vītols vismaz mēnesi mani ar redzamu labsajūtu godāja tikai par diriģenta kungu….Tie varēja būt bijuši 1939.g. Ziemassvētki”.

Man liekas, skatoties tagad atpakaļ, ka – ja viņš būtu palicis Latvijā, ja viss būtu bijis citādāk, tad viņam arī nekad koŗu diriģēšana droši vien nebūtu bijusi pirmajā vietā. Bet dzīve trimdā prasīja savu, un tas, ka Londonā neizbēgami nodibinājās koris, bija likumsakarīgi. Jo tā taču ir, ka vienalga kur arī neatrastos vairāk par 8 latviešiem,  tie jūt nepārvarāmu tieksmi satikties un dziedāt kopā. Un tā arī dibinājās Londonas latviešu koris; par dibināšanu atļaušos citēt Roderiku Pavasaru, toreizējo koŗa priekšnieku, teologu, dzejnieku, komponista Helmera Pavasara brāli.

“Pienāca 1948.g. 14.augusts – izsludinātā diena koŗa dibināšanai. Goldersgrīna stacijā jau laikus tiekos ar Laumu Tālnoru, kas vēlāk kļuva par Jēruma kundzi, un pašu Albertu, kurš 20 gadus vēlāk pats par sevi teica, ka toreiz bijis samērā obskūrs jauneklis.

Kristus baznīcas zālē, kur toreiz noritēja gandrīz visas latviešu rosmes, abi bažīgi vērojām katru durvju pavērienu. Cik jaunu seju parādīsies? Kad atvēru flīģeļa vāku, krēslos bija jau 35 dziedātāji — un Londonas latviešu koris varēja sākt darbu!

Jau dibinājuma dienā izdevās saliedēt balsis Gaismas pilij… Tai vakarā Alberts Jērums izjuta dziļu gandarījumu, jo skaidri bija iezīmējies ceļš, kas viņam soli pa solim būs ejams.”

Korī toreiz dziedāja gan luterāņu mācītājs Roberts Slokenbergs, gan pareizticīgo prāvests Antonijs Grāmatiņš, gan sūtniecības sekretārs Oļģerts Rozītis (kuŗa mazmeitas, Jūle un Liene, ir tagad Alberta mazmeitu, Lailas un Annas, draudzenes.)

Londonas latviešu koris ap 1975.g.


Manuprāt, ja tēvs būtu palicis Latvijā, viņa dzīves dominante būtu bijusi kompozīcija. Viņa skaņdarbi ir unikāli, lai neteiktu savdabīgi. Par tiem prof.Vītols teica, ka viņš pats tos nesaprotot, bet viņš redz, ka tie ir pareizi. Tālivaldis Ķeniņš, tēva tuvs draugs, vienaudzis un līdzgaitnieks, sauca tēvu par pirmo 20.g.s. latviešu komponistu, un man ir patiess prieks, ka šogad Musica Baltica cer izdot viņa pēdējo lielo skaņdarbu, kantāti Neraudi, māsiņa Leslija Īsta rūpīga darba rezultātā, kamēr Latviešu biedrība un Mūzikas akadēmijas un Latvijas Radio zvaigznes Orests Silabriedis un Dāvis Eņģelis cer rīkot koncertus, kā arī iepazīties ar tēva simfonijas, viņa pirmā lielā darba, fragmentiem. Tāpat ir brīnišķīgi, ka žurnāls Choir and Organ martā publicēs Leslija rakstu par tēvu, un īpaši par Neraudi, māsiņa.

Ja varbūt tā nebija gluži pirmā izvēle, tad tomēr gadiem ejot koru dzīve, Dziesmu dienas un svētki Anglijā, Eiropā, Kanādā kļuva par tēva lielāko mīlestību, par viņa dzīves centru un jēgu. Viņš mīlēja Londonas kori; un sevi tam atdeva bez nosacījumiem. Mēs braucām mājās kopā pēc mēģinājumiem, un vēl sīki analizējām – kā izdevās šī dziesma? Vai varam tiešām Dūkņu silu ar savu sastāvu celt? Vai Veltai vajadzētu stāvēt altu pirmajā vai otrajā rindā? Kā piesaistīt vēl kādu skanīgu tenoru koŗa rindām? Un no koŗa Alberts Jērums prasīja milzīgi daudz – vairāk, nekā brīžiem tas likās iespējams prasīt. Tā mēs bijām pirmie, kas sāka dziedāt Vītola lielās dziesmas, ieskaitot to pašu Dūkņu silu, Lauztās priedes u.tml. Mēs bijām pirmie, kas pēc gaŗa pēckaŗa pārtraukuma dziedājām Garūtas “Dievs, Tava zeme deg” – tiesa, mums nebija sākumā pilnās partitūras, jo tā bija Latvijā paslēpta, bet saīsināta versija. Nekad neaizmirsīšu tās jūtas, kas mūsos iemājoja, pirmo reizi dziedot apgaroto “Mūsu Tēvs” aranžējumu.

No tā arī izrietēja Dziesmu dienu un svētku rīkošana. Anglijā, Vācijā, Zviedrijā tāpat dibinājās koŗi, un dzima nepieciešamība apliecināt to, ka latvieši ir, un ka tie grib tikties un veidot kaut ko brīnišķīgu. Šeit nav vieta iedziļināties ārpus Latvijas notikušo Dziesmu svētku vēsturē, bet piedāvāju vienkārši dažas ainas no svētkiem gadu gaitā.

Koristi 1949. g. Dziesmu dienās Londonā
Koristes Lesteras Dziesmu dienās, 1950.g.
Niklāva Strunkes zīmētais vāks
1964.g. Dziesmu svētkiem
Lilija Zobens, tagad arī LLK diriģente, dzied Dzeguze kuko Visbijas Dziesmu svētkos 1979.g.

Sabiedriskā darbība

Blakus diriģēšanai un dziesmu svētkiem, tēvs arī rīkoja koncertus un citus sarīkojumus. Viņam ir tāds jauks raksts, kur viņš atstāsta trimdas mūziķu dzīvi. Vispirms uzraksti kādu skaņdarbu, tad noturi mēģinājumus ar kori vai solistu, tad sarunā zāli, izreklamē koncertu, ierodies koncerta dienā zālē, saliec krēslus, notur mēģinājumu, piedalies koncertā pašā; pēc koncerta sakārto zāli, izmēz grīdu, dodies mājup; un nākošajā dienā uzraksti recenziju. Un tas ir tikai ļoti neliels pārspīlējums, jo tā tiešām bija. Mūziķa dzīve pārklājās ar sabiedrisko darbu, arī tāpēc, ka tēvs labi rakstīja. Viņam ir daudz rakstu par mūzikas dzīvi, par citiem komponistiem, daudz recenziju (vienmēr godīgi, bet saudzīgi – viņš nebija no tiem, kam patīk kādu dziedātāja vai ansambļa sniegumu nolīdzināt līdz ar zemi).

Bet blakus tam visam arī bija politiskā darbība – ilgus gadus Alberts Jērums kalpoja Latviešu Nacionālajā padomē, arī toreizējā Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrā – organizācija, kas pārtapa par Eiropas latviešu apvienību. Un faktiski arī Dziesmu svētku rīkošanu tēvs uzskatīja par polītisku darbību, un neapšaubāmi tā arī tāda bija. Viņš teica to, ka Dziesmu svētkiem bija tā jēga, ka tie saglabātu vienu paaudzi Latvijai, un tas arī vismaz daļēji izdevās.


Noslēgsim ar paša Alberta Jēruma vārdiem, iespējams veltītiem LLK desmitgadei. Šo rakstu varam veltīt visiem koristiem, bet īpaši Londonas latviešu koŗa esošajiem un bijušajiem soprāniem, altiem, tenoriem un basiem.

“ Kas ir koris?

Koris ir tautisks iestādījums kas sanāk kopā piektdienas vakaros dzert kafiju ar magoņmaizītēm, pieminēt nedēļas notikumus, plēst koŗa priekšnieka mīkstās mēbeles un diriģenta klātbūtnē, viņa matiem jūtami sirmojot, kārtot visādas citas darīšanas,

Koŗa mērķis un uzdevums

Brīvprātīgi veicināt dzimumdienu, dziesmu svētku un citu jubileju svinēšanu, izkopt tautiešu talantus rasola un cepumu gatavošanā, pienācīgi atzīmēt Zvaigznes dienu.

Kora sastāvs

Koris dzied divvalsīgi, četrbalsīgi, daudzbalsīgi, vienbalsīgi. (Kļūdas labojums: vienbalsīgi ievēl tikai draudžu, biedrību un Daugavas Vanagu priekšsēžus).

Zemākā balss saucās soprāns. Soprānu dzied jaunas meitas, rucavietes, nīcenieces un citas tautietes kuplos brunčos.

Alts jau ir augstāka balss. To paklusā balsī dzied  dāmu komitejas locekles.

Tenoru dzied katrs, kam piektdienas vakari brīvi.

Bass patiesībā nav balss, bet amats, apmēram tā, kā goda prezidijs ziedojumu vākšanas pasākumos. Basu dzied draudžu un biedrību priekšnieki, draudzes valdes locekļi, fondu priekšnieki, mediķi, filozofi un visi tie, ko diriģents citādi nevar valdīt. Pēdējos sauc par kontrabasiem. Dabiski – jo vairāk priekšnieku basos, jo labāk skan. Koŗa kvalitāti ievērojami uzlabo žurnālistu piedalīšana basiem. [….]

Koŗa inventārs

Iespējamās robežās korim vajadzētu

  1. Kafijas vārāmo mašīnu
  2. Soliņus, kur koncertos pakāpties altiem un tenoriem
  3. Eglītes kāju kora Ziemassvētku eglītei
  4.  Diriģentu.

Katrs korists ir svēti pārliecināts, ka koris bez diriģenta varētu tīri labi iztikt, tikai tradīcija pavēl to pieciest. Katrs korists tic arī, ka viņa diriģents ir tāds, kāds nu ir, bet citu koŗu diriģenti – jā, tie ir pavisam cita klase! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc kori ir tik dedzīgi dziesmu svētku rīkošanā. Vienkāršāk gan būtu katru piektdienu apmainīties diriģentiem.

Diriģenti ir:

  1. Neprecējušies
  2. Sirmiem matiem
  3. Kruzuļainiem matiem.

Neaplūkosim te neprecējušos diriģentus, tas lai paliek soprāniem. …. Zinātniekiem mati nogūlušies uz sāniem, diriģentiem – pa visu galvu.

Ideāls diriģents ir neprecējies, sirmiem un kruzuļainiem matiem. Tāds latviešiem bijis tikai viens. […..]


Kopš Neiķena laikiem nav vēl piedzīvots, ka kāds latviešu koris būtu likvidējies. Par šo tematu nekā nevaru teikt.”

Novēlu Londonas latviešu korim arī vispār nedomāt par likvidēšanos, bet dziedāt vēl septiņdesmit skanīgus gadus!

1977. g. Londonas Dziesmu svētku diriģenti – Marks Opeskins, Roberts Zuika, Alberts Jērums un Arvīds Purvs. Foto Uldis Grasis

Emociju paģiru dienā

Emociju paģiru dienā

Šodien ir 19. novembris, pirmā diena no Latvijas otrās simtgades, un līdzīgi daudziem, cīnos ar emociju paģirām pēc intensīvajām, piesātinātajā dienām, kuras ilgi gaidījām un gatavojām. Šodien, vēsajā pirmdienā, ieviesusies tāda viegla oblomoviska apātija. Un no tās veidojas šīs pārdomas, jo jācenšas tomēr saņemties, pieslieties kājās un uzprišinàt apjukuši psihi,

Pārdomas par ko? Divas sarunas; viena tai fantāziju zonā, kuru saucam par Feisbuku/Facebook, otra telefonā (bet arī ne vecmodīgajā, klausulīgajā, bet caur Mesendžeru). Pirmajā sarunā, kurā netīšām iemaldījos, pēdējais komentārs (vismaz pēdējais, kuram pievērsu uzmanību) bija šāds: tādiem liberastiem nav jāatvainojas. Šo ‘portmanto’ vārdu attiecināja uz mani – tātad uz liberālo pederastu (pederasti?). Netaisos iztirzāt, ko tas varētu nozīmēt, ja sievieti apraksta kā pederastu (pederasti?). Bet acīmredzami šeit, un daudzviet citur, vārds ‘liberāls’ tiek lietots nievājoši, negatīvi un ar nicinājumu; un tādiem cilvēkiem var kāpt uz kājas vai uz dvēseles bez atvainošanās.

Kā tas var būt? Kāpēc vārds ‘liberālis’ ir kļuvis par apvainojumu? Man ir daudz draugu, kuri savos teoloģiskos, polītiskos, sociāli psiholoģiskos uzskatos ir konservatīvi; mēs runājam, diskutējam, nepiekrītam viens otram, bet ne tāpēc viņus uztveru kā dumjākus vai sliktākus cilvēkus. Tas pats taču attiecas uz tiem, kuri nēsā birku ‘liberālis’ apzināti, un ar zināmu lepnumu.

Merriam Webster vārdnīca par liberālismu raksta tā:

“of, relating to, or based on the liberal arts , liberal education: 

archaic  : of or befitting a man of free birth

of or befitting a man of free birth

2a: marked by generosity, OPENHANDED, liberal giver

b: given or provided in a generous and openhanded way a liberal meal


3obsolete  : lacking moral restraint : LICENTIOUS

4: not literal or strict : LOOSE, liberal translation

5: BROAD-MINDEDespecially  : not bound by authoritarianism, orthodoxy, or traditional forms

6a: of, favoring, or based upon the principles of liberalism”

Tātad atskaitot 3.definīciju (kurai piezīme, ka tā novecojusi), te iet runa par brīvību, par devīgumu, pilnību, plašu vērienu. Un man būtu par to jākaunas, ka gribu ar šādiem jēdzieniem saistīties? Cik tas ir savādi. Bet tomēr saprotu, ka daudziem cilvēkiem tas tā ir, un vārds liberālis ir ieguvis – neviļus un nesaprotamā veidā – šo visatļautības, graujošo antikristīgo un prettikumīgo piegaršu. Ko ar to darīt? Cīnīties par to, ka cilvēki saprot, ka tas tā nav? Pārdefinēt sevi – sak’, es jau neesmu liberālis, bet postpostmodernists? Vai pārtulkot burtisko latīņu valodas nozīmi, un saukt sevi par brīvistu?

Katrā ziņā, lai kliedētu šaubas, manas izejas pozīcijas, kuras ir tieši tādas pašas, kā bija 16. novembrī, varētu būt:

1. Es tiešām lasu Bībeli.

2. Es neuzskatu, ka iedziļināšanās Bībeles tekstā un tā analīze grauj ticību: tieši otrādi, tas man ļauj saprast Dieva brīnumu un varenību, kā arī izjust viņa klātbūtni vājumā, aizvien vairāk, dziļāk un patiesāk.

3. Es ticu, ka mēs visi Dieva bērni esam radīti pēc viņa tēla un līdzības. Sievietes un vīrieši, balti un melni, slimie un veselie, streiti un geji, bagātie un nabagie; visi mēs esam Dieva bērni, un mums nav nekādu tiesību darīt citam pāri, miesā vai garā.

4. Es ticu, ka Dievs mūs visus, visus mīl; par spīti tam, ka esam visi grēcīgi, nepilnīgi, nevīžīgi, un reizē skaisti, mīloši un mīlēti, devīgi, pašaizliedzīgi. Un tāpēc mums nevienam nav tiesību citus nicināt (t.s. neredzot pašiem pusmežu, kur nu vēl baļķi, savās acīs, bet aizrādot citiem par mazo skaidiņu).

Ja tāpēc kāds grib mani dēvēt par liberasti (liberastu?) – labi, pieņemšu un iešu tālāk. Un negaidīšu, ka man atvainosies.

Otrā saruna mani saraudināja, laikam īpaši minēto emocionālo paģiru dēļ. Sens draugs piezvanīja pasākuma sakarā, un negaidīti mani slavēja par kaut ko, kur tiešām nejutos to pelnījusi. Kāpēc asaras? Jo es sapratu, ka es gribētu tik ļoti būt tas cilvēks, kurš tiešām ir padarījis to, ko man nepelnīti piedēvēja. Un līdz ar to arī sapratu, ka ir vērts sevi atdot cēliem mērķiem. Ir vērts ziedot laiku un enerģiju, līdzekļus un pūles, lai panāktu pat kaut mazāko labumu citiem cilvēkiem, draudzei, tautai, ģimenei. Latvijas divsimtgadi nesagaidīšu šai saulē. Bet kamēr vien varu, iešu tālāk, strādāšu, cik spēšu. Un neklausīšos negācijas un nemeklēšu skabargas citu acīs. Tā ir mana mazā dāvaniņa sev 2018.g. 19. novembrī.