Ezekiel 36.26 – about hearts of stone and flesh.

View image on Twitter

Australia is burning. Our news sites and TVs are full of images described as apocalytic, extreme, horrifying and every other desperate descriptor. These images are from The Guardian on New Year’s Eve.  They were taken at two small, ordinary towns, Batemans Bay and Mallacoota, with people fleeing in terror from approaching flames.

View image on Twitter

These scenes, and the knowledge that friends and relatives are inhaling hazardous air, worried about their homes and their lives, has rather put the little anxieties of post-Christmas (when shall we take the tree down? how will I lose the extra kilo or 6? how did I manage to forget my greatniece’s present twice?) into perspective. At the same time, I have been involved in a typical Facebook wrangle about climate change, all elliptical argument and missed points.  So this seemed like a good time to undertake a bit more reflection on this gravely important theme.

This report, The Truth Behind the Climate Pledges ,is rather a long read, but worth every minute. Authored by 5 eminent scientists – climatologists, oceanologists who are government and UN advisors – it analyses the pledges made under the Paris Agreement and their potential impact on the world. Amongst other things, it says this:

“As long as global emissions are not rapidly reduced, global warming will continue to accelerate.This means that we could be living in 1.5 degrees C world as early as the 2030s. As a result, weather events and patterns will continue to change, and will adversely affect human health, livelihoods, food, water, biodiversity and economic growth.

Weather events are the result of natural factors. A warming climate has altered the intensity and frequency of heat waves, droughts, wildfires, and severe storms (or heavy precipitation) and hurricanes –both of which lead to flooding. Once-a-century severe weather events are now becoming the new norm.

These weather events influenced by human-induced climate change are becoming more frequent and intense. They are also becoming more costly. Economic losses and damages from 690 weather events were $330 billion dollars globally in 2017. These figures have almost doubled in number and in losses compared to 2005, when 347 weather events caused $274 billion dollars in economic losses worldwide –almost half of the economic losses were caused by Hurricane Katrina in the United States.

Because global warming is accelerating, the number and economic losses from weather events are projected to at least double again by 2030. That comes to $660 billion dollars a year or almost $2 billion a day within the next decade.

The world cannot afford these costs on lives, livelihoods and economic growth. This massive price tag is part of the cost of inaction.”

That is the economic argument. But for us Christians, and indeed for all people of faith, there is a more important imperative. Clearly and evocatively articulated in ‘Laudato Si’, Pope Francis’ encyclical from 2015, the need is to understand that our despoiling of creation is not just an act of selfish economic vandalism, but also a sin. This is just a short extract from rather an excellent document.

“8. [Ecumenical] Patriarch Bartholomew has spoken in particular of the need for each of us to repent of the ways we have harmed the planet, for “inasmuch as we all generate small ecological damage”, we are called to acknowledge “our contribution, smaller or greater, to the disfigurement and destruction of creation”. He has repeatedly stated this firmly and persuasively, challenging us to acknowledge our sins against creation:

“For human beings… to destroy the biological diversity of God’s creation; for human beings to degrade the integrity of the earth by causing changes in its climate, by stripping the earth of its natural forests or destroying its wetlands; for human beings to contaminate the earth’s waters, its land, its air, and its life – these are sins”.For “to commit a crime against the natural world is a sin against ourselves and a sin against God”.”

As people of faith, it is absolutely incumbent on us to be good stewards of creation. As people of reason, able to think critically, it is equally incumbent on us to listen to voices of reason and expertise, and not to value our own opinion above research and knowledge. As people of goodwill, we have to try to see that this is an existential crisis which demands cooperation across boundaries – barriers of race, nationality and religion; and that it is the rich countries of the world that bear most responsibility. It is our responsibility, indeed our fault to a large extent,  retrospectively, in that we have created much of the problem by our compulsive over-consumption and greed; and it is our responsibility now, in that we have the resources of finance and research capacity to DO SOMETHING ABOUT IT!

Perhaps the appalling nature of what we see today in the beauty of Australia, alongside our own, lesser, changes (no winter yet in Latvia….) will finally, in this year of 2020, give us 20/20 vision and total clarity about the absolute imperative to really tackle this. Now, obviously, as most of us are not MPs, presidents, CEOs, or even Greta Thunberg, we are not going to be able to change the socioeconomic environment we live in. Clearly. But on the other hand, each of us can still be involved – campaigns, letter-writing, political pressure, Extinction Rebellion or whatever each of us chooses.

Concerned: Mothers have gathered outside the Conservative Party headquarters to protest

Those of us less able to be active, can perhaps donate to those who can be involved. And each of us can do small things, which in and of themselves will not save the planet, but which at least will lessen the harm. Zero Waste, buying fewer clothes, travelling less by air – consuming less, in general, for the affluent parts of the world would do much good for creation, and, indeed, for our own souls. And for those of us with a faith – prayer, proclamation, study – a gentler, simpler lifestyle. If nothing else, that will help to relieve our own climate anxiety, for while righteous anger is good and empowering, gnawing anxiety is bad and depletes our energy.

So here’s a profoundly beautiful prayer by Rabbi Daniel Nevins to conclude.

No photo description available.No photo description available.No photo description available.No photo description available.

Eternal God, You created the heavens and earth in love.

You fashioned plants and animals,

breathing Your spirit into humanity.

We have sinned against You by throwing off all restraint,

and we have sinned against You by rashly judging others.

We have sinned against You by plotting against others,

and we have sinned against You through selfishness.

We have sinned against You through superficiality,

and we have sinned against You through stubbornness.

We have sinned against You by rushing to do evil,

and we have sinned against You through gossip.

We have sinned against You through empty promises,

and we have sinned against You through baseless hatred.

We have sinned against You by betraying trust,

and we have sinned against You by succumbing to confusion.

For all these sins, forgiving God, forgive us, pardon us, grant us atonement.

We were created amidst a clean and pure world,

but it is now degraded in our grasp.

Not on our own merits do we beseech You, Adonai our God,

for we have sinned, we have wasted,

we have caused vast damage:

For the sin of filling the sea and land with filth and garbage;

for the sin of destroying species that You saved from the flood;

and for the sin of laying bare the forests and habitats that sustain life.

Please, God, open our eyes that we might see the splendor of Your creation.

Then we shall praise You, as it is written: “How great are Your works, Adonai! You have made them all with wisdom; the earth is filled with Your creations” (Psalm 104:24).

Remove the heart of stone from our flesh, and give us a feeling heart. Grant us wisdom and determination to safeguard the earth beneath the heavens.


Two Cummingses, Gilead and Johnson

Two Cummingses, Gilead and Johnson

A couple of weeks back I made a mistake one Friday evening. It had been a long week, long hours and various stressful events, mostly to do with the church ceiling repair. It seemed like an evening to just chill, so I ended up binge watching series 2 of The Handmaid’s Tale, which is available on Shortcut, Latvia’s version of iPlayer and Netflix combined.

And it was a mistake, alright. For those not familiar with this series, based on Margaret Atwood’s vision of a dystopian future (or present?) in the USA, tells the horrific story of the founding of a republic named Gilead in the northeastern states of the US. The flashbacks give us glimpses of how this starts, with increasingly conservative politicians working together with fundamentally oriented Christians to establish a theocratic system. Due to some unspecified catastrophe involving nuclear waste, the population has become infertile, and women of childbearing age become the eponymous Handmaids, subdued by violence and manipulation to become vessels for childbirth. If you haven’t yet read the original novel, do.

Why was this binge on a cool Friday night a mistake? Mostly because the second series begins

…..Begins with a long sequence filmed at the Boston Globe, deserted, abandoned; and then the discovery of a wall where the journalists have been shot. Of course this evokes a reaction because it resonates with the current US President’s frequent denunciations of the Press as ENEMIES OF THE PEOPLE. Because what happens to the ENEMIES OF THE PEOPLE? They are exterminated, and not in a basically cosy, Dr Who Daleky kind of way. That is extrapolation, of course it is. But Handmaid’s Tale shows us that sometimes the descent into totalitarianism, just like the pathway to Hell, is paved with the very best of intentions, and it happens slowly, imperceptibly, when at each step we think that none of this is really so bad, when we become habituated to small acts of hatred, to increments of intolerance and oppression.

That’s why Donald Trump’s nastiness towards Elijah Cummings matters. It does.

Quite apart from the sheer indignity of the President(!) of the USA (!) using such intemperate language on Twitter (!) towards someone who is, basically, just a political opponent, this is dog whistle racism. And that is NOT OK. Can you imagine FDR, Ronald Reagan or either of the Bushes doing this? Let alone statesmen or women from other countries, like Adenauer, Churchill, Gandhi, Merkel, or the rising new star of world politics, Jacinta Arden? (Names picked rather randomly, by the way).

And now in the UK there is Alexander Boris de Pfeffel Johnson (sic). Prime Minister, serial adulterer and proven liar, with his own ‘Cummings’, the rather less savoury Dominic.

Here’s a quote from The Independent:

Fletcher, the former Times editor, has compiled a list of Johnson’s greatest hits from Brussels: Johnson wrote that the EU wanted to standardise coffins, the smell of manure and the size of condoms – and had rejected an Italian request to make undersized rubbers. He warned Brits that their prawn-cocktail-flavoured chips could be banned, that their sausages were under threat and that their fishermen would be required to wear hairnets.

And all of those were lies. But does any of this matter? Yes, it does, too. Bishop Berkeley wrote in 1750

It is impossible that a man who is false to his friends and neighbours should be true to the public.

That is still true today, even if some commentators are trying to divorce public from private morality. And thereby hangs the problem. Morality has become something of a dirty word in our postpostmodern world. We have a diversity of moral frameworks, based on a potpourri of religions, and, indeed, for many people morality has become something entirely private, a sliding, slippery, ephemeral concept, where moral relativism, albeit unnamed, is the order of the day. Reality TV shows us adultery and luuurve in all its shapes and sizes, making popular drama out of real pain and betrayal. Love Island apparently thought this was a cute quote

After getting a drama-filled text the night before telling all the Islanders to nominate a fellow couple to be dumped, Amber told the Beach Hut: “In here you can be at your highest high, and you think that nothing could possibly ruin this, and then a text comes in.”

Our bankers and politicians lie without compunction, and without consequences. Greed has become praiseworthy, and stealing or corruption the norm for many. In addition, social media have become a breeding ground for contempt and unkindness.

The old standards of morality, often observed in the breach though they were, were a rule by which to measure ourselves, first and most importantly, and others only in a secondary way. So I can even see the temptation to believe that a benevolent theocracy, guided, say, by the Sermon on the Mount, might drag us out of the cesspit. But that way lies Gilead, Law not Gospel, and more intolerance, even if accompanied by a greeting of

Blessed day!

But what we should do, as people of faith and people of goodwill, is to uphold those standards in any case. If we were, seriously, to take the 10 Commandments and the Sermon on the Mount as reasonable guidelines for living well, we would save ourselves and those around us from much misery. As the Church of England website says,

The Ten Commandments set out fundamental principles of how we are to treat God and how we are to treat our fellow human beings. 

For lack of a better or more functional vademecum, most Western legal systems, the Universal Declaration of Human Rights and many other fundamental documents find their basic principles precisely here. I suspect also that a necessary concern for the environment and overcoming the existential challenge of global climate change would be aided by a deeper understanding of these two profoundly wise writings.

And we have do the right – no, the obligation! – to hold Presidents, Prime Ministers, politicians and leaders to a standard of morality, without which we find ourselves in an environment where lies are  as good as truth, dishonesty as honesty, where kindness is seen as weakness, and a world where racism, sexism and all the other isms are set free to skitter around, wounding and killing as they go.

QED, I guess.

Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus

Raksta pamatā referāts nolasīts LELBĀL Zviedrijas iecirkņa sinodes sapulcē, 2019.g. martā

Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus

Šie vārdi no Jāņa evaņģēlija (8.32) ir starp pazīstamākajiem Bībelē; un ir arī tādi, kurus cilvēki, kuŗiem nav ne mazāko sakara ar ticību, nereti citē. Un, protams, tie ir skaisti, aizkustinoši vārdi. Jēzus tos saka ‘jūdiem, kas ticēja viņam’ – bet lasot stāstu tālāk, tas turpinās ar to,  ka jūdi uzskata, ka Jēzus ir samarietis (tātad pagāns) un dēmoniem apsēsts; un nobeidzas ar to, ka tie ņem akmeņus rokās, lai tos mestu uz Jēzu. Tā jau no pašas pirmās reizes, šie vārdi arī ir spējuši izraisīt pretrunas, jo nekas viņos nav tik vienkāršs, kā varētu likties.

Jēzus sadursme ar jūdiem faktiski ir vairāk par jautājumu, kas ir brīvība, un par to – ko tas nozīmē būt par Ābrahāma pēcnācējiem; bet šodien pieskārsimies drīzāk pie pirmā lielā jēdziena, resp. patiesība.  Bībelē kopumā (ieskaitot Apokrifus) vārds patiesība atrodams 187 reizes; bet Jāņa evaņģēlijā vien 26 reizes. No visām Bībeles 66 grāmatām, tieši ceturtajā evaņģēlijā to visbiežāk sastopam. Daži piemēri:

  • Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ 1.14)
  • Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. (Jņ 14.6)
  • Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. (Jņ 14.16)
  • Šis māceklis ir tas, kurš par visu šo liecina un ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Ir vēl arī daudz cita, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu pēc kārtas uzrakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. (Jņ 21.24-25)
  • Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi būtu cīnījušies, lai es netiktu jūdiem nodots. Bet mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts viņam jautāja: “Tad tomēr tu esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu saki, ka es esmu Ķēniņš. Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Tad Pilāts viņam sacīja: “Kas ir patiesība?” (Jņ. 18.36-38)

Tātad saprotam, ka Jāņa evaņģēlija autoram jēdziens „patiesība” ir ļoti būtisks, jo gan Jēzus, gan Svētais Gars, gan pat Jēzus sekotāji tiek identificēti tieši ar patiesību, ar patiesumu.

Bet tad mums jāatgriežas pie Pilāta ļoti izcilā jautājuma:

Kas ir patiesība?

Christ before Pilate by Mihály Munkácsy – Mihály Munkácsy, Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=230979

Quid est veritas? – kā dzirdam Vulgāta tulkojumā, Was ist Wahrheit? Baha Jāņa pasijas tekstā; šis jautājums mums nāk līdz visur, visās valodās un vienmēr. Jo Pilātam bija pamats Jēzum to vaicāt. Un, diemžēl, tas ir jautājums, kuŗu ir visai gŗūti atbildēt. Nešaubos, ka gudrāki teologi varētu to daudz padziļinātāk skaidrot, bet reducējot uz kaut ko vienkāršu, varam teikt, „ka patiesība ir liecība vai apliecinājums par to, kāda īstenībā ir pasaule. Pareizs, adekvāts īstenības atspoguļojums[1] ”. Visu zinību avots, Vikipēdija, raksta : „Patiesība ir visa tā informācija, kas atbilst īstenībai (realitātei) un faktiem, kā arī visi tie apgalvojumi, kas ir patiesi[2]

Toties Philosophy News raksta:

„Patiesība, tāpat kā zināšanas, ir pārsteidzoši grūti definējama. Mēs uz to gandrīz katru brīdi, gandrīz katru dienu paļaujamies, un tā mums ir itkā ļoti tuvu. Bet to ir grūti definēt tāpēc, ka  – tikko liekas, ka esam to skaidri noformulējuši, kāds gadījums vai pretrunīgs piemērs pierāda definīcijas trūkumus. Ironiski ir tas, ka katra patiesības definīcija, kuru filozofi ir varējuši izveidot, neiztur vienkāršo jautājumu – vai tās patiesi ir tā?[3]

Citiem vārdiem, mums faktiski ir iedzimta izjūta par to, kas ir patiesība; bet tad, kad mēģinam to precizēt, tā vienmēr izvairās, izslīd mums no pirkstiem un mēs nonākam dažādās problemātikās. Un ir tā, ka visu laikmetu filozofi un teologi ir ieguldijuši milzīgi daudz laika un intelektuālās enerģijas cenšoties definēt to, kas visticamāk nav definējams. Tāpat arī pastāv jautājums par to, cik patiesība ir vispārīga, universāla:

“Jautājums „Kas ir patiesība?” saskaras ar interesantu dīvainību. Proti, šķiet, ka patiesība ir kaut kas tāds, par ko nevajadzētu būt šaubām. Ja reiz ir patiesība, tad tai vajadzētu būt skaidrai un gaišai. Tikmēr maldiem būtu jābūt tādiem, kas visu sarežģī un aizmiglo. Tomēr jādomā, ka arī pati patiesība var būt dažāda – vai vismaz uz to var skatīties no dažādiem redzespunktiem. Vai mana patiesība ir patiesība arī kādam citam? Ja es maldos, vai kāds cits nemaldās? Vai visiem var būt viena patiesība? Tie ir jautājumi, kas saskaras ar būtiskiem patiesības koncepta izpratnes meklējumiem. Proti, tas ir jautājums par principu – atzīt Absolūtā pastāvēšanu, universālo iedabu, kas cieši skar patiesības pamatproblēmu.”[4]

Vienkāršākā teorija, ar kuŗas palīdzību varam visticamāk kaut ko par patiesību saprast, ir tā sauktā Atbilstības teorija. Atbilstības teorijā patiesību izprot kā atbilstību starp izteikumu un lietu. Tātad tas, ko sakām  vai ticām atbilst tam, kā tas tiešām ir, atbilst faktiem. Varbūt pazīstamākais seno laiku teorijas paudējs ir Akvīnas Toms: „veritas est adaequatio rei et intellectus – patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu”[5].

Bet pat tam ir savas problēmas, jo ne vienmēr ir tik viegli konstatēt, kā lietas ir.

Itkā sarkans ābols: bet daltoniķim tas būs drīzāk zaļš, brūns vai tml.

Ir, protams, arī citas teorijas; t.s. saskaņotības teorija ir varbūt noderīga tiem mums, kas esam ticīgi.

Citēju no Māŗa Kūļa promocijas disertācijas:

„Saskaņotības jeb koherences teorijas pamatā ir atziņa, ka patiesību nodrošina elementu saskanīgs sastatījums vienotā sistēmā. Pat vairāk, tas nozīmē, ka visiem spriedumiem noteiktā sistēmā jābūt tādiem, kas nodrošina savstarpēju pamatojumu. Sistēma ir saskanīga jeb koherenta tad, ja visi tās elementi un visi spriedumi tās ietvaros ir savstarpēji saskaņojami un saprotami. No šādas pieejas izriet, ka patiesība primāri ir visas spriedumu sistēmas īpašība. Tās ir divvirzienu attiecības – ja sistēma ir patiesa, tad tās elementi ir patiesi. Ja atsevišķs spriedums ir patiess, tad jāpieņem arī visa sistēma un otrādi. Ja atbilstības teorijā patiesība atrodama saskaņā starp lietu un domu, tad saskaņotības gadījumā – starp domu un domu.[6]

Tātad – mūsu ticības domu, mācību, dzīves veids, pielūgsme un pārējo izpausmju veidojums ir patiess, ja tās daļas vai elementi saskan viena ar otru. Jo patiesību, protams, varam izteikt daudzos veidos,  ne tikai konstatējot sausus faktus; piemēram vai ābols ir sarkans vai zaļš, vai šodien Stokholmā ir -8°, šajā telpā ir 20 cilvēku vai tml.

  • Dzeja
  • Mūzika
  • Lūgšanas
  • Mīlestība
  • Māksla

Kā rakstīja angļu dzejnieks Džons Kītss savā Odā par grieķu vāzi,

„ „Skaistums ir Patiesība, Patiesība ir Skaistums” – tas ir viss,

ko uz pasaules zināt lemts, viss, kas jāzina.”

Tātad saprotam, ka jautājums par patiesību ir
– Ļoti būtisks, ja jau Jānis savā evaņģēlijā tik ļoti to uzsver
– Sarežģīts, jo patiesība ne pārāk pakļaujas filozifiskiem argumentiem

Pieskarsimies diviem notikumiem, kas skaŗ mūs kā latviešus, un tad atgriezīsimies pie Jēzus teiktā par patiesību.

Pirmais gadījums: Padomju Savienības sabrukums.

Mums katram būs savi stāsti par to, kā patiesības uztvere PSRS bija kaut kas dīvains, un pat perverss – kaut kas, ko vislabāk varbūt attēloja Franca Kafkas pasaule, vai varbūt viņa paradokss:

Māksla ir atkarīga no patiesības, bet patiesība, kas ir nedalāma, nevar pati sevi izzināt; teikt  patiesību nozīmē melot. Tātad autors ir patiesība, bet tad, kad runā, melo.

The Kafka paradox: art depends on truth, but truth, being indivisable, cannot know itself: to tell the truth is to lie. thus the writer is the truth, and yet when he speaks he lies

Meli, melošana un zagšana bija kļuvuši par PSRS ikdienas patiesību. Mana viena radniece stāstīja, ka – tad, kad vajadzēja bērndārzu remontēt, notika vecāku sapulce; un tika sarunāts, ko un kā katrs var ‘sagādāt’. Vienai mammai vīrs strādāja celtniecība, un varēja atbrīvot ķieģeļus; kādam bērnam tēva iestādi remontēja, tā no turienes varēja piesavināties dažus tapešu ruļļus, trešai mammai paziņa strādāja saimniecības veikalā, un varēja pa blatu sagādāt krāsas podus. Respektīvi – visus vajadzīgos līdzekļus varēja vienkārši nozagt, un tā bija norma.

Un, protams, meli bija visiem uz lūpām, un savukārt arī klusēšana bija melošana. Vecāki klusēja, kad bērni pārnāca no skolas, jūsmodami par Staļinu vai Ļeninu; sapulcēs tika pausta ideoloģija kuŗai tikpat kā neviens vairs neticēja; cilvēki meloja par radiem ārzemēs, devās gājienos ar idiotiskiem saukļiem; žurnālisti pauda melus savos rakstos – par politiku, par pūstošo kapitālismu, par cūkkopju sasniegumiem. Un kaut kur tur mēs varam saskatīt to, ka PSRS, tāpat kā daudzās totalitārās valstīs, notika tieši pretējais Jēzus teiktajam. Nevis „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”, bet Jūs iepazīsiet melus, un meli jūs novedīs nebrīvē.

Mihails Gorbačovs bija astotais un pats pēdējais PSRS vadonis. Kā jau mēs visi zinām, tieši Gorbačova laikā krita Dzelzs aizkars, un Padomijas iespaida sfēra sabruka. Nesen atradu ļoti interesantu un apgaismojošu rakstu kopumu ASV Ārlietu ministrijas publicētajā ‘Foreign Policy’ žurnālā. Piemēram, Gorbačova Ministru prezidents, Nikolajs Rižkovs, ir teicis, ka  „sabiedrības morāles vai tikumības [nravstennoe] stāvoklis” 1985.g. bija tās šausmīgākā īpašība:

„Mēs zagām paši no sevīm, saņēmām un piedāvājām kukuļus, melojām atskaitēs, avīzēs, no augstām pultīm, gremdējāmies savos melos, godalgojām viens otru. Un viss tas – no augšas līdz apakšai un no apakšas līdz augšām.”[7]

Leons Arons 2011. g. analizēja PSRS impērijas krišanu, un nāca pie slēdziena, ka sabrukuma pamatā bija morālas integritātes trūkums.

„Tie bija intelektuālie un morālie meklējumi pēc pašcieņas un lepnuma kas, sākot ar bez žēlastības veiktu tikumisku pagātnes un tagadnes pārbaudi, dažu gadu posmā izgreba vareno Padomju valsti, atņēma tai leģitimitāti, un pārvērta to par tukšu čaulu, kuŗa 1991.g. augustā sabira.”[8]

Aleksandrs Jakovļevs, glasnosķa intelektuālais virzītājs, atgriezās PSRS 1983.g. pēc 10 gadiem PSRS vēstniecībā Kanādā. 1989.g. intervijā viņš teica, ka tad viņam bija bijusi sajūta, ka tuvojas brīdis, kad  ļaudis teiks

„Pietiek! Mēs tā vairs dzīvot nevaram. Visu ir citādi jādara. Mums jāpārskata savi jēdzieni, pieejas, pagātnes un nākotnes uzskati… Ir izveidojusies izpratne, ka vienkārši nav iespējams turpināt tāpat dzīvot kā līdz šim – nepanesami, pazemojoši.”[9]

Pazemojumi, protams, bija daudzi un dažādi – čekas uzraudzība, Sibīrija, slēgtās robežas; bet pašā vidū atrodam Atbilstības teorijas pārkāpumu. Jo sabiedrības bija celta uz melīga pamata; tas, ko ļaudis teica un darīja neatbilda nevienam īstenības variantam, un veidojās kognitīvā disonance vai nesaderība starp to, ko cilvēki piedzīvoja, un to, ko viņi faktiski apzinājas patiesu esam.

Vēl no tā paša raksta:

„Lai ekonomisku apstākļu uzlabošana bija sauklis, ir maz iemeslu šaubīties, ka Gorbačovs ar sekotājiem pirmais mērķis bija morālu, un nevis ekonomisku, netaisnību pārvarēšana. Daudz no perestroikas laikmeta izteicieniem tagad šķiet kā sāpes par garīgās lejupslīdes un staļinistiskās pagātnes indīgo ietekmi. Sākas izmisīgi meklējumi pēc atbildēm uz lielajiem jautājumiem ar kuŗiem sākas visas lielās revolūcijas: Kā izskatās laba, cieņpilna dzīve? Kā veidojas taisnīga sabiedriska un ekonomiska iekārta? Kas ir krietna un leģitīma valdība, un kādām būtu jābūt tādas valdības attiecībām ar sabiedrību?”

Resp atgriešanās pie koherences vai saskaņotības. Diemžēl, zinām, ka kopš tā laika šī atgriešānās pie patiesuma ir pārtrūkusi, un koherence un atbilstība mūsdienu Krievijā ir atkal izjukušas. Tā Pīters Pomerancjevs, NY Times:

„Viss ir pīars, kolēģi Maskavā man stāstīja. Tāds ciniskums valstij ir ļoti noderīgs: kad ļaudis pārstāj uzticēties valstij, turēties pie vērtībām, tos var viegli ievērpt pasaules uztverē, kas pamatots sazvērestībās. Tā paradokss: lētticīgais ciniķis.”[10]

Piedodiet, ka esmu tik ilgi kavējusies tieši pie šiem vēsturiskajiem notikumiem un to nozīmi, bet man liekas, ka PSRS vēsture faktiski ir ļoti labs piemērs tam, ka patiesums ir faktiski absolūti nepieciešams gan indivīdu, gan kopienu dzīvēs. Jo – pat ja nevaram īsti šos jēdzienus dzelžaini stingri nodefinēt, mēs saprotam, ka šī patiesība, reizē tuva, reizē netaustāma, ir neatņemams pamats sakarīgai un saskanīgai dzīvei. Bez patiesības neiztikt.

Čekas maisi

Viens no jautājumiem, kurš patreiz nodarbina ļaudis Latvijā un citur, ir čekas maisu atvēršana un izvērtēšana. Droši vien katrs no mums, kas ir ieskatījies sarakstos, būs atradis kādu paziņas vai radnieka vārdu, kādu negaidītu mācītāju vai mākslinieku. Un daudzi no tiem, kuŗiem kartotēka bijusi kartiņa, izvairās no grēksūdzes, nevēlas par to runāt, vai ri pārsteigti par to, ka tāda tur ir. Tā pazīstamais dzejnieks un sabiedriskai darbinieks, Normunds Beļskis, intervijā Īstenības izteiksmei šā gada janvārī teica:

„Kas notika 1983. gada janvārī jeb, kā norādīts kartītē, vervēšanas brīdī, Beļskis skaidri neatminas. Toreiz viņš ir bijis Rīgas jauno literātu studijas biedrs. Savu vervētāju viņš ir pazinis. “Tā laika Latvijas Radio viņi bija bieži viesi, un bija arī vairāki raidījumi, kas ir radušies PSKP Centrālās komitejas uzdevumā un kurus uzraudzīja VDK. Viņu uzdevums bija skatīties, lai neaizejam par tālu. Nevis kāda ziņojuma rakstīšana […..]

Uz tiešu jautājumu, vai sadarbojies ar čeku, viņš gan atbildēt izvairās. “Ko sauc par ziņošanu? Es domāju, ka mums katru dienu kāds par kaut ko ziņo, sūdzas. Es ne par ko neesmu sūdzējies, ne par ko neesmu tādu ziņojis. Man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kas brauca un mēģināja saprast, kādi būs tālākie procesi Latvijā. Tas bija ģenerālmajoru līmenis, kurus redzēju vēlāk blakus perestroikas tēvam Gorbačovam. Par tiem procesiem es sniedzu savu viedokli, tur nekas nebija jāraksta,” teica Beļskis.”

Un kā pēc daudziem gadiem saprast, kur te ir patiesība? Vai čekas kartiņas, ar savu diezgan skopo informāciju, satver patiesus faktus, vai tīšu maldināšanu? Vai varam paļauties uz iesaistīto cilvēku atmiņām – kā labi zinām, atmiņa var būt ļoti maldinoša. Bet – vai tad ir labāk šīs kartiņas iesaldēt, kamēr vēsturniekiem ir bijis pietiekami daudz laika padziļināti izpētīt visu (un līdz tam laikam, iespējams, ka visi minētie ļaudis ir jau sen Dieva mierā aizgājuši)?

Kā, beigu beigās, tik ļoti sarežģītā un emocionāli piesātinātā situācija lai mēs saprotam, kur tiešām atrodas patiesība? Vai varbūt pat nav tā, ka meklējums pēc skaidrības nav drīzāk visu samaisījis un sarežģījis? Bet nē – skatoties uz mūsu pasauli šodien, pat sarežģītās un grūtās situācijās ir svarīgāk varbūt kā nekad cīnīties ar un par patiesību un patiesumu. Daudz tiek runāts šobrīd par to, ka dzīvojam t.s. “post-truth” – pēc patiesības – laikmetā; tātad vidē, kuŗā uzskati un viedokļi ir būtiskāki un šķietami uzticamāki nekā fakti – pierādāmi zinātnsiki fakti un novērojumi. Piemēru daudz – kaut vai t.s. pretvakcināciju kustība, anti-vaxxers, izplatītās sazvērestības teorijas, piemēram doma, ka Sandy Hook slepkavības nemaz nav notikušas, vai – mazliet nevainīgāk – ja ēd arbūza sēklas, māgā sāks augt arbūzi.

Varbūt pat nopietnāk, zinām, ka visai izplatīta parādība ir politiķu, valstu vadītāju un t.s. ‘influenceru’ manipulācijas ar patiesību. Laikraksts ‘Washington Post’, piemēram, uzskatīja, ka Prezidenta Trampa politiskajās runās pirmajās 100 dienās  bija atrodami 492 atklāti meli vai manipulācijas.[11] Krievijas prezidents, Vladimirs Putins, atklāti meloja par Krimu, sakot, ka tur neatrodas neviens Krievijas militārais spēks, bet pēc tam piešķirot ordeņus tiem, kas piedalījās Krimas aneksācijā. Kā rakstīja Pomerancjevs, “Viss ir pīars, kolēģi Maskavā man stāstīja.”

Atgriežamies vēl pie Jēzus vārdiem –  „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”. Paplašinot šo citātu, ko mēs atrodam?

„Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”” (Jņ 8.31-32). Jēzus tātad identificē patiesību ar saviem vārdiem un ar to, ka tie, kas viņam tic, ir Jēzus mācekļi. Tātad patiesība ir atrodama nevis tikai kaut kādās filosofiskās definīcijas, bet vienkārši klausoties Jēzus vārdus, un ejot viņa pēdās. Palikt Jēzus vārdos – tas ir dzīvot tajos, atļaut Jēzus vārdiem mūsos iesakņoties un augt un kļūt savukārt par mūsu dzīves pamatu. Atceramies – Jēzus saka Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība: nevis es jums pastāstīšu, kas ir patiesība, bet skataities uz mani, un jūs redzat, dzirdat, piedzīvojat patiesību. Ejiet par un ar mani; atveriet acis un dzīvojiet pilnvērtīgu, saskaņotu dzīvi. Un tad varam cerēt, ka pat grūtākās situācijas, sarežģītākie jautājumi pakļausies pārdomām un lūgšanām, un tā patiesība, kas no Dieva nāk, pārvarēs melus, samezglojumus un tumsu.

[1] https://lv.oxforddictionaries.com/definition/patiesiba

[2] https://lv.wikipedia.org/wiki/Paties%C4%ABba

[3] “Truth, like knowledge, is surprisingly difficult to define. We seem to rely on it almost every moment of every day and it’s very “close” to us. Yet it’s difficult to define because as soon as you think you have it pinned down, some case or counterexample immediately shows deficiencies. Ironically, every definition of truth that philosophers have developed falls prey to the question, “Is it true?”” http://www.philosophynews.com/post/2015/01/29/What-is-Truth.aspx

[4] Kas ir patiesība? Ēriha Fromma modelis, Māris Kūlis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Rīga, 2014

[5] Patiesības izpratnes izmaiņas: vēsturiski komunikatīvais modelis, Māris Kūlis Latvijas UniversitāteVēstures un Filozofijas fakultāte, 2015, 46.lpp.

[6] Kūlis, 48.lpp

[7] citāts no quoted in “Indefensible: Democracy, Counter-Revolution, and the Rhetoric of Anti-Imperialism” by Rohini Hensman.

[8] http://foreignpolicy.com/2011/06/20/everything-you-think-you-know-about-the-collapse-of-the-soviet-union-is-wrong/, “It was [that] intellectual and moral quest for self-respect and pride that, beginning with a merciless moral scrutiny of the country’s past and present, within a few short years hollowed out the mighty Soviet state, deprived it of legitimacy, and turned it into a burned-out shell that crumbled

in August 1991.”[8]

[9] “Enough! We cannot live like this any longer. Everything must be done in a new way. We must reconsider our concepts, our approaches, our viewsof the past and our future.… There has come an understanding that it is simply impossible to live as we lived before — intolerably, humiliatingly.”

[10] https://www.nytimes.com/2014/12/12/opinion/russias-ideology-there-is-no-truth.html

[11] https://www.washingtonpost.com/graphics/politics/trump-claims/?utm_term=.1113a799c3a0

Alberts Jērums: Tēvs. Komponists. Sabiedriskais darbinieks. Autors. Diriģents.

Alberts Jērums: Tēvs. Komponists. Sabiedriskais darbinieks. Autors. Diriģents.

2019.g. 26. janvārī Londonas Notinghila Sv. Jāņa baznīcā Londonas latviešu koris svinēja savu 70. jubileju, kā arī Alberta Jēruma simtgadi. Rīkotāji aicināja mūs abas ar māsu, Ingu, piedalīties šajā svinīgajā un līksmajā vakarā. Paldies gan LLK, gan korim eLVe no Dablinas par izcilu sniegumu! Gan tēva mūžs, gan LLK pastāvēšana cauri tik daudz gadiem, ir nozīmīgi latviešu tautas vēsturei: tas viss lai paliek vēsturnieku ziņā, jo šeit, vārdos, kuŗus arī Londonā teicu, man gribētos atstāstīt to, ko es atceros par tēvu, un kā tagad – 40 gadus jau pēc viņa nāves – man veidojas sapratne par to, kas viņš bija, kas varēja būt, un ko tas man un citiem nozīmēja.

1. Sāksim ar Albertu Jērumu – tēvu. Neatkartosim te visu viņa dzīves stāstu, bet tikai īsumā: Alberts ir dzimis Karulā, Igaunijā;

Vecākiem piederēja šī skaistā māja, Purika talu, Purikas ferma vai saimniecība.

Tikai ap sešu gadu vecumu tēvs ar saviem vecākiem atgriezās Valkā, un dzīvoja Šķirstniekos – māja, kura tagad pazudusi, jo apkārt apaudzis tāds kā mikrorajons un degvielas uzpildes stacija.

Ar 19 gadiem tēvs iestājās Latvijas Konservatorijā, vispirms prof. Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē,

Fotogrāfijā prof. Vītols, Alberts Jērums, Valentīns Berzkalns un man nezināma sieviete.

vēlāk (1940.g.) arī prof. Vanadziņa ērģeļu klasē.


Tai laikā arī Albertam dzīve izmainījas pavisam, jo 1943.g. janvārī devās laulībā ar Dailes teātra aktrisi, Veltu Krūzi,

(Man Inga lūdza teikt, ka tā māte vienmēr tērpusies, kad gājusi pienu pirkt) un 1943.g. oktobra beigās piedzima Inga.

Bet kā jau liktenis daudziem jauniem latviešu vīriešiem bija lēmis, Albertu iesauca vācu armijā; kaŗam beidzoties, Alberts ar Veltu bija pretējās frontes pusēs, un tā arī viņš pēc 1944. g. septembŗa nekad vairs ne Veltu, ne Ingu nesatika. Šādas ģimenes traģēdijas, kuŗas atkārtojās tūkstošiem reižu pēc Otrā pasaules kaŗa beigām, ir bez šaubām atstājušas vēl sāpošu rētu mūsu tautas sirdī, tāpat kā katras ģimenes sirdī un dvēselē.

Protams, ka ilgāku laiku arī cerības uz atgriešanos nepazuda; bet ar PSRS varas nostiprināšanu Latvijā sākās daudziem trimdas ļaudīm ārkārtīgi tumšs un bezcerīgs laiks.

“Jaunā miera zvani – posta zvani! Ceļiniek, ieklausies, piemini šovakar: šiem zvaniem – miera zvaniem augot un pārskanot pasaulei, nogrima mūsu gaismas pils. Grima un nogrima, un nu akla, kurla un mēma ir tumšā dzelme. Kas viņu augšā cels?

Pie uzvaras mielasta neaicinātiem – pasaules lielceļš ir kļuvis mūsu tiesa. Pēc gadiem pilsētas nomaļu kazarmēs un meža barakās, kuģi aizved mūs pāri jūrām, jaunu dzīvi solot. Atrodam svešu darbu kungu laukos, muižās, tīrumos. Saule, baltā saule, liekas, tikai dedzina vairs, kaltē putekļi, mulsina svešā mēle un dara vientulīgas dienu rindas. Sirds meklē veldzi, brīnumrasu, kuras piles pietiktu jaunām nedēļām, kas seko.

Vai tev, pasaules gājēj, kādreiz gadījies, svešu burzmu atstājušam, nokāpt pār kalnu baraku ciemā un iztālēm noklausīties astoņu vīru dziesmā? Vai tev bijis laika tad atsēsties ceļmalā un ļauties brīdi skaņām, kas ar mijkrēsli un vakara gaisu sajaukdamās mīksti un drusku sāpīgi apņem ausi un sirdi?

Vai tev gadījies, tumšu nakti ejot, ceļu taujādamam, iemaldīties mazā baznīciņā kapsētas un lauku vidū un pēkšņi atklāt, ka tur latviešu vīri dzied sava Dieva godam?

Vai esi sajutis, trimdiniek, ka mūžības elpa šais pieticīgos un vienkāršajos brīžos aizskar pieri un lāse zelta rasas, sirdī iekritusi, dziedē visas vainas?”

Šie vārdi mani ir pavadījuši visu mūžu; jo tos rakstīja mans un Ingas tēvs 1949. gadā, 1. Anglijas Dziesmu dienu Vadoņa ievadrakstam. Tie man izsaka skaudrāk nekā jebkas cits tās sāpes, ilgas, vilšanos un vientulību, kas pavadīja trimdiniekus savā pasaules lielceļu gājienā. Un šādu emociju pasaulē 1953. g., 10 gadus pēc laulības ar Veltu, Alberts veidoja jaunas attiecības ar Laumu Tālnoru, dzimušu Grigoru, mācītāja Augusta Grigora meitu, un laulībā piedzimu es.

Tāds arī bija mans tēvs, par kuru varam teikt, ka viņš bija komponists, sabiedrisks darbinieks, autors un diriģents. Man, protams, viņš vienkārši bija tēvs; un uzaugu mūsu latviešu sabiedrībā, mūsu burbulī, ar to, ka visi mani pazina pirmkārt kā Alberta Jēruma meitu. Tā vienkārši bija mana ikdiena. Vecāki mīlēja stāstīt, ka mana pirmā dziesma, vai pareizāk sakot, pirmā frāze, kuŗu dziedāju, bija ‘Vai zini to?’ – basu frāze no Emīla Dārziņa dziesmas ‘Minjona’. Jo tad, kad biju maza, mani ņēma līdz uz koŗa mēģinājumiem, un parasti es esot sēdējusi starp basiem.

To, ka tēvs, tāpat kā māte un visa viņu pasaules gājēju paaudze, cieta gan fiziski, gan psiholoģiski no gaŗajiem trimdā pavadītajiem gadiem, ir kā dotums. Bet tas ir arī fakts, ka šī trauma, šī netaisnība, kuŗu viņi un Latvijā palikusī ģimene, draugi, pasaule, bija cietuši, bija dzinulis visai tālākai viņu dzīvei. Tas stimulēja milzīgu radošumu jau no DP nometņu laikiem.

Dziesmu krājums vienai no pirmajām trimdas Dziesmu dienām, 1946.g.


To, ka tēvs nebija domājis par sevi primāri kā par diriģentu, varbūt varētu norādīt šis jaukais stāsts vēl no Konservatorijas laikiem. 

“Konservatorijā nodibināja kori, un tam nu bija jākļūst par tādu, kāda vēl nebija bijis. Iespējas visas, jo kur tad vēl var salasīt tādas balsis ar tādu muzikalitāti!…. Grandiozie plāni pamazām realizējas, bet pēkšņi pienāk semestra beigas, un nu nolemj, ka korim jādebitē konservatorijas tradicionālajā eglītes vakarā. Ar vienu dziesmu – Klusa nakts – kā to Vītols harmonizējis savā Korāļu grāmatā. Ne vairāk, ne mazāk. Diemžēl izrādas, ka prof. Ādolfs Ābele šai vakarā aizņemts, un diriģēšanu uztic man. Pats šefs iestudē, un man vēl tagad prātā visa viņa dinamika un tempi. Nekad pēc tam šo dziesmu citādi neesmu diriģējis, un, arī toreiz mēģinot, viss skanēja brīnumaini: eņģeļi gavilēja, un Jēzus bērniņam dusot, pianissimo bija kristāla dzidrumā.

Eglītes vakaram biju aizņēmies piedienīgu tērpu ar svītrotām biksēm un piemērotu kaklasaiti. Nejutos pat satraukts, jo kas var notikt ar 80 dziedātāju kori, kuŗā nav pat viduvējas balss, tikai topošas primadonnas, nākamie Radamesi, Toreadori un Grēmini? Pie tam dziesmā, kurai ir tikai 1., 4. un 5. pakāpes harmonijas.

Bet notika! Līdz pēdējam brīdim gaidījuši, vairāk par pusotra duča koristu nesalasījām un Kluso nakti nodziedājām tik briesmīgi, ka kontrasts starp mūsu gaužām vārgajiem pūliņiem un manām svītrotajām biksēm, prof. Maldoņa klasisko svētrunu un profesoru galda svinīgumu simtprocentīgs.

No pārējā vakara, saprotamā kārtā, atceros visai maz. Bruno Skulte kā draugam man centās izskaidrot visas interpretācijas nepilnības: esot jāsāk ar pp un tāpat arī jābeidz. Vēlāk viņš to laboja uz ppp abos galos un uz rīta pusi laikam pārgāja uz pieciem p. Vītols vismaz mēnesi mani ar redzamu labsajūtu godāja tikai par diriģenta kungu….Tie varēja būt bijuši 1939.g. Ziemassvētki”.

Man liekas, skatoties tagad atpakaļ, ka – ja viņš būtu palicis Latvijā, ja viss būtu bijis citādāk, tad viņam arī nekad koŗu diriģēšana droši vien nebūtu bijusi pirmajā vietā. Bet dzīve trimdā prasīja savu, un tas, ka Londonā neizbēgami nodibinājās koris, bija likumsakarīgi. Jo tā taču ir, ka vienalga kur arī neatrastos vairāk par 8 latviešiem,  tie jūt nepārvarāmu tieksmi satikties un dziedāt kopā. Un tā arī dibinājās Londonas latviešu koris; par dibināšanu atļaušos citēt Roderiku Pavasaru, toreizējo koŗa priekšnieku, teologu, dzejnieku, komponista Helmera Pavasara brāli.

“Pienāca 1948.g. 14.augusts – izsludinātā diena koŗa dibināšanai. Goldersgrīna stacijā jau laikus tiekos ar Laumu Tālnoru, kas vēlāk kļuva par Jēruma kundzi, un pašu Albertu, kurš 20 gadus vēlāk pats par sevi teica, ka toreiz bijis samērā obskūrs jauneklis.

Kristus baznīcas zālē, kur toreiz noritēja gandrīz visas latviešu rosmes, abi bažīgi vērojām katru durvju pavērienu. Cik jaunu seju parādīsies? Kad atvēru flīģeļa vāku, krēslos bija jau 35 dziedātāji — un Londonas latviešu koris varēja sākt darbu!

Jau dibinājuma dienā izdevās saliedēt balsis Gaismas pilij… Tai vakarā Alberts Jērums izjuta dziļu gandarījumu, jo skaidri bija iezīmējies ceļš, kas viņam soli pa solim būs ejams.”

Korī toreiz dziedāja gan luterāņu mācītājs Roberts Slokenbergs, gan pareizticīgo prāvests Antonijs Grāmatiņš, gan sūtniecības sekretārs Oļģerts Rozītis (kuŗa mazmeitas, Jūle un Liene, ir tagad Alberta mazmeitu, Lailas un Annas, draudzenes.)

Londonas latviešu koris ap 1975.g.


Manuprāt, ja tēvs būtu palicis Latvijā, viņa dzīves dominante būtu bijusi kompozīcija. Viņa skaņdarbi ir unikāli, lai neteiktu savdabīgi. Par tiem prof.Vītols teica, ka viņš pats tos nesaprotot, bet viņš redz, ka tie ir pareizi. Tālivaldis Ķeniņš, tēva tuvs draugs, vienaudzis un līdzgaitnieks, sauca tēvu par pirmo 20.g.s. latviešu komponistu, un man ir patiess prieks, ka šogad Musica Baltica cer izdot viņa pēdējo lielo skaņdarbu, kantāti Neraudi, māsiņa Leslija Īsta rūpīga darba rezultātā, kamēr Latviešu biedrība un Mūzikas akadēmijas un Latvijas Radio zvaigznes Orests Silabriedis un Dāvis Eņģelis cer rīkot koncertus, kā arī iepazīties ar tēva simfonijas, viņa pirmā lielā darba, fragmentiem. Tāpat ir brīnišķīgi, ka žurnāls Choir and Organ martā publicēs Leslija rakstu par tēvu, un īpaši par Neraudi, māsiņa.

Ja varbūt tā nebija gluži pirmā izvēle, tad tomēr gadiem ejot koru dzīve, Dziesmu dienas un svētki Anglijā, Eiropā, Kanādā kļuva par tēva lielāko mīlestību, par viņa dzīves centru un jēgu. Viņš mīlēja Londonas kori; un sevi tam atdeva bez nosacījumiem. Mēs braucām mājās kopā pēc mēģinājumiem, un vēl sīki analizējām – kā izdevās šī dziesma? Vai varam tiešām Dūkņu silu ar savu sastāvu celt? Vai Veltai vajadzētu stāvēt altu pirmajā vai otrajā rindā? Kā piesaistīt vēl kādu skanīgu tenoru koŗa rindām? Un no koŗa Alberts Jērums prasīja milzīgi daudz – vairāk, nekā brīžiem tas likās iespējams prasīt. Tā mēs bijām pirmie, kas sāka dziedāt Vītola lielās dziesmas, ieskaitot to pašu Dūkņu silu, Lauztās priedes u.tml. Mēs bijām pirmie, kas pēc gaŗa pēckaŗa pārtraukuma dziedājām Garūtas “Dievs, Tava zeme deg” – tiesa, mums nebija sākumā pilnās partitūras, jo tā bija Latvijā paslēpta, bet saīsināta versija. Nekad neaizmirsīšu tās jūtas, kas mūsos iemājoja, pirmo reizi dziedot apgaroto “Mūsu Tēvs” aranžējumu.

No tā arī izrietēja Dziesmu dienu un svētku rīkošana. Anglijā, Vācijā, Zviedrijā tāpat dibinājās koŗi, un dzima nepieciešamība apliecināt to, ka latvieši ir, un ka tie grib tikties un veidot kaut ko brīnišķīgu. Šeit nav vieta iedziļināties ārpus Latvijas notikušo Dziesmu svētku vēsturē, bet piedāvāju vienkārši dažas ainas no svētkiem gadu gaitā.

Koristi 1949. g. Dziesmu dienās Londonā
Koristes Lesteras Dziesmu dienās, 1950.g.
Niklāva Strunkes zīmētais vāks
1964.g. Dziesmu svētkiem
Lilija Zobens, tagad arī LLK diriģente, dzied Dzeguze kuko Visbijas Dziesmu svētkos 1979.g.

Sabiedriskā darbība

Blakus diriģēšanai un dziesmu svētkiem, tēvs arī rīkoja koncertus un citus sarīkojumus. Viņam ir tāds jauks raksts, kur viņš atstāsta trimdas mūziķu dzīvi. Vispirms uzraksti kādu skaņdarbu, tad noturi mēģinājumus ar kori vai solistu, tad sarunā zāli, izreklamē koncertu, ierodies koncerta dienā zālē, saliec krēslus, notur mēģinājumu, piedalies koncertā pašā; pēc koncerta sakārto zāli, izmēz grīdu, dodies mājup; un nākošajā dienā uzraksti recenziju. Un tas ir tikai ļoti neliels pārspīlējums, jo tā tiešām bija. Mūziķa dzīve pārklājās ar sabiedrisko darbu, arī tāpēc, ka tēvs labi rakstīja. Viņam ir daudz rakstu par mūzikas dzīvi, par citiem komponistiem, daudz recenziju (vienmēr godīgi, bet saudzīgi – viņš nebija no tiem, kam patīk kādu dziedātāja vai ansambļa sniegumu nolīdzināt līdz ar zemi).

Bet blakus tam visam arī bija politiskā darbība – ilgus gadus Alberts Jērums kalpoja Latviešu Nacionālajā padomē, arī toreizējā Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrā – organizācija, kas pārtapa par Eiropas latviešu apvienību. Un faktiski arī Dziesmu svētku rīkošanu tēvs uzskatīja par polītisku darbību, un neapšaubāmi tā arī tāda bija. Viņš teica to, ka Dziesmu svētkiem bija tā jēga, ka tie saglabātu vienu paaudzi Latvijai, un tas arī vismaz daļēji izdevās.


Noslēgsim ar paša Alberta Jēruma vārdiem, iespējams veltītiem LLK desmitgadei. Šo rakstu varam veltīt visiem koristiem, bet īpaši Londonas latviešu koŗa esošajiem un bijušajiem soprāniem, altiem, tenoriem un basiem.

“ Kas ir koris?

Koris ir tautisks iestādījums kas sanāk kopā piektdienas vakaros dzert kafiju ar magoņmaizītēm, pieminēt nedēļas notikumus, plēst koŗa priekšnieka mīkstās mēbeles un diriģenta klātbūtnē, viņa matiem jūtami sirmojot, kārtot visādas citas darīšanas,

Koŗa mērķis un uzdevums

Brīvprātīgi veicināt dzimumdienu, dziesmu svētku un citu jubileju svinēšanu, izkopt tautiešu talantus rasola un cepumu gatavošanā, pienācīgi atzīmēt Zvaigznes dienu.

Kora sastāvs

Koris dzied divvalsīgi, četrbalsīgi, daudzbalsīgi, vienbalsīgi. (Kļūdas labojums: vienbalsīgi ievēl tikai draudžu, biedrību un Daugavas Vanagu priekšsēžus).

Zemākā balss saucās soprāns. Soprānu dzied jaunas meitas, rucavietes, nīcenieces un citas tautietes kuplos brunčos.

Alts jau ir augstāka balss. To paklusā balsī dzied  dāmu komitejas locekles.

Tenoru dzied katrs, kam piektdienas vakari brīvi.

Bass patiesībā nav balss, bet amats, apmēram tā, kā goda prezidijs ziedojumu vākšanas pasākumos. Basu dzied draudžu un biedrību priekšnieki, draudzes valdes locekļi, fondu priekšnieki, mediķi, filozofi un visi tie, ko diriģents citādi nevar valdīt. Pēdējos sauc par kontrabasiem. Dabiski – jo vairāk priekšnieku basos, jo labāk skan. Koŗa kvalitāti ievērojami uzlabo žurnālistu piedalīšana basiem. [….]

Koŗa inventārs

Iespējamās robežās korim vajadzētu

  1. Kafijas vārāmo mašīnu
  2. Soliņus, kur koncertos pakāpties altiem un tenoriem
  3. Eglītes kāju kora Ziemassvētku eglītei
  4.  Diriģentu.

Katrs korists ir svēti pārliecināts, ka koris bez diriģenta varētu tīri labi iztikt, tikai tradīcija pavēl to pieciest. Katrs korists tic arī, ka viņa diriģents ir tāds, kāds nu ir, bet citu koŗu diriģenti – jā, tie ir pavisam cita klase! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc kori ir tik dedzīgi dziesmu svētku rīkošanā. Vienkāršāk gan būtu katru piektdienu apmainīties diriģentiem.

Diriģenti ir:

  1. Neprecējušies
  2. Sirmiem matiem
  3. Kruzuļainiem matiem.

Neaplūkosim te neprecējušos diriģentus, tas lai paliek soprāniem. …. Zinātniekiem mati nogūlušies uz sāniem, diriģentiem – pa visu galvu.

Ideāls diriģents ir neprecējies, sirmiem un kruzuļainiem matiem. Tāds latviešiem bijis tikai viens. […..]


Kopš Neiķena laikiem nav vēl piedzīvots, ka kāds latviešu koris būtu likvidējies. Par šo tematu nekā nevaru teikt.”

Novēlu Londonas latviešu korim arī vispār nedomāt par likvidēšanos, bet dziedāt vēl septiņdesmit skanīgus gadus!

1977. g. Londonas Dziesmu svētku diriģenti – Marks Opeskins, Roberts Zuika, Alberts Jērums un Arvīds Purvs. Foto Uldis Grasis

Emociju paģiru dienā

Emociju paģiru dienā

Šodien ir 19. novembris, pirmā diena no Latvijas otrās simtgades, un līdzīgi daudziem, cīnos ar emociju paģirām pēc intensīvajām, piesātinātajā dienām, kuras ilgi gaidījām un gatavojām. Šodien, vēsajā pirmdienā, ieviesusies tāda viegla oblomoviska apātija. Un no tās veidojas šīs pārdomas, jo jācenšas tomēr saņemties, pieslieties kājās un uzprišinàt apjukuši psihi,

Pārdomas par ko? Divas sarunas; viena tai fantāziju zonā, kuru saucam par Feisbuku/Facebook, otra telefonā (bet arī ne vecmodīgajā, klausulīgajā, bet caur Mesendžeru). Pirmajā sarunā, kurā netīšām iemaldījos, pēdējais komentārs (vismaz pēdējais, kuram pievērsu uzmanību) bija šāds: tādiem liberastiem nav jāatvainojas. Šo ‘portmanto’ vārdu attiecināja uz mani – tātad uz liberālo pederastu (pederasti?). Netaisos iztirzāt, ko tas varētu nozīmēt, ja sievieti apraksta kā pederastu (pederasti?). Bet acīmredzami šeit, un daudzviet citur, vārds ‘liberāls’ tiek lietots nievājoši, negatīvi un ar nicinājumu; un tādiem cilvēkiem var kāpt uz kājas vai uz dvēseles bez atvainošanās.

Kā tas var būt? Kāpēc vārds ‘liberālis’ ir kļuvis par apvainojumu? Man ir daudz draugu, kuri savos teoloģiskos, polītiskos, sociāli psiholoģiskos uzskatos ir konservatīvi; mēs runājam, diskutējam, nepiekrītam viens otram, bet ne tāpēc viņus uztveru kā dumjākus vai sliktākus cilvēkus. Tas pats taču attiecas uz tiem, kuri nēsā birku ‘liberālis’ apzināti, un ar zināmu lepnumu.

Merriam Webster vārdnīca par liberālismu raksta tā:

“of, relating to, or based on the liberal arts , liberal education: 

archaic  : of or befitting a man of free birth

of or befitting a man of free birth

2a: marked by generosity, OPENHANDED, liberal giver

b: given or provided in a generous and openhanded way a liberal meal


3obsolete  : lacking moral restraint : LICENTIOUS

4: not literal or strict : LOOSE, liberal translation

5: BROAD-MINDEDespecially  : not bound by authoritarianism, orthodoxy, or traditional forms

6a: of, favoring, or based upon the principles of liberalism”

Tātad atskaitot 3.definīciju (kurai piezīme, ka tā novecojusi), te iet runa par brīvību, par devīgumu, pilnību, plašu vērienu. Un man būtu par to jākaunas, ka gribu ar šādiem jēdzieniem saistīties? Cik tas ir savādi. Bet tomēr saprotu, ka daudziem cilvēkiem tas tā ir, un vārds liberālis ir ieguvis – neviļus un nesaprotamā veidā – šo visatļautības, graujošo antikristīgo un prettikumīgo piegaršu. Ko ar to darīt? Cīnīties par to, ka cilvēki saprot, ka tas tā nav? Pārdefinēt sevi – sak’, es jau neesmu liberālis, bet postpostmodernists? Vai pārtulkot burtisko latīņu valodas nozīmi, un saukt sevi par brīvistu?

Katrā ziņā, lai kliedētu šaubas, manas izejas pozīcijas, kuras ir tieši tādas pašas, kā bija 16. novembrī, varētu būt:

1. Es tiešām lasu Bībeli.

2. Es neuzskatu, ka iedziļināšanās Bībeles tekstā un tā analīze grauj ticību: tieši otrādi, tas man ļauj saprast Dieva brīnumu un varenību, kā arī izjust viņa klātbūtni vājumā, aizvien vairāk, dziļāk un patiesāk.

3. Es ticu, ka mēs visi Dieva bērni esam radīti pēc viņa tēla un līdzības. Sievietes un vīrieši, balti un melni, slimie un veselie, streiti un geji, bagātie un nabagie; visi mēs esam Dieva bērni, un mums nav nekādu tiesību darīt citam pāri, miesā vai garā.

4. Es ticu, ka Dievs mūs visus, visus mīl; par spīti tam, ka esam visi grēcīgi, nepilnīgi, nevīžīgi, un reizē skaisti, mīloši un mīlēti, devīgi, pašaizliedzīgi. Un tāpēc mums nevienam nav tiesību citus nicināt (t.s. neredzot pašiem pusmežu, kur nu vēl baļķi, savās acīs, bet aizrādot citiem par mazo skaidiņu).

Ja tāpēc kāds grib mani dēvēt par liberasti (liberastu?) – labi, pieņemšu un iešu tālāk. Un negaidīšu, ka man atvainosies.

Otrā saruna mani saraudināja, laikam īpaši minēto emocionālo paģiru dēļ. Sens draugs piezvanīja pasākuma sakarā, un negaidīti mani slavēja par kaut ko, kur tiešām nejutos to pelnījusi. Kāpēc asaras? Jo es sapratu, ka es gribētu tik ļoti būt tas cilvēks, kurš tiešām ir padarījis to, ko man nepelnīti piedēvēja. Un līdz ar to arī sapratu, ka ir vērts sevi atdot cēliem mērķiem. Ir vērts ziedot laiku un enerģiju, līdzekļus un pūles, lai panāktu pat kaut mazāko labumu citiem cilvēkiem, draudzei, tautai, ģimenei. Latvijas divsimtgadi nesagaidīšu šai saulē. Bet kamēr vien varu, iešu tālāk, strādāšu, cik spēšu. Un neklausīšos negācijas un nemeklēšu skabargas citu acīs. Tā ir mana mazā dāvaniņa sev 2018.g. 19. novembrī.


A voice for those who have no voice, and a home where all will be at home.

The title of this blog is a quote from a document written in 1948; to be precise, the message written by the founding Assembly of the World Council of Churches, against the background of a war-torn, war-weary world. This sermon was written for the Synod last week of the Nordkirche, at which a new Bishop, Kristina Kühnbaum-Schmidt, was elected; and, while surely of much less import, is also a call to Christian action and prayer across ecumenical boundaries.

Colossians 1.15-23a

He is the image of the invisible God, the firstborn of all creation; 16for in him all things in heaven and on earth were created, things visible and invisible, whether thrones or dominions or rulers or powers—all things have been created through him and for him. 17He himself is before all things, and in him all things hold together. 18He is the head of the body, the church; he is the beginning, the firstborn from the dead, so that he might come to have first place in everything. 19For in him all the fullness of God was pleased to dwell, 20and through him God was pleased to reconcile to himself all things, whether on earth or in heaven, by making peace through the blood of his cross.

21 And you who were once estranged and hostile in mind, doing evil deeds, 22he has now reconciled in his fleshly body through death, so as to present you holy and blameless and irreproachable before him—23provided that you continue securely established and steadfast in the faith, without shifting from the hope promised by the gospel that you heard….

Grace to you and peace from God our Father and the Lord Jesus Christ!

First of all, may I thank you for the great privilege and honour of preaching on such an auspicious occasion. The election of a new Bishop in the Nordkirche is a significant event for you, naturally; but also for those of us who live in Latvia, and who are grateful for your support to us in prayer, in material ways, and – perhaps most of all – in the sense that we know that we are not forgotten. We – particularly the women theologians in our country – know ourselves supported by a matrix of thoughts, works and prayers which has been of supreme importance to us in the last years, which have been something of a struggle.


We live in turbulent times. You don’t need me to tell you that. Our world seems to be shaking and changing, almost day by day, with news of political extremism; and of the existential threat that hangs over us, and our children’s children – global climate change. There is a poem or a hymn by an American clergy person, William Gay, who writes together with his wife, Annabeth, which resonates with many people.

“Each winter as the year grows older,
We each grow older too.
The chill sets in a little colder;
The verities we knew
Seem shaken and untrue.

When race and class cry out for treason,
When sirens call for war,
They overshout the voice of reason
And scream till we ignore
All we held dear before.”

At this time in September, when the equinox has just passed, and our part of the world turns towards darkness and cold, these chilling words are very moving and evocative.


And at a time when our geopolitical world also seems to be turning towards darkness, intolerance, populism and hatred, the lines “The verities we knew seem shaken and untrue” might well be written especially for us. The denial of verity – of truth – by those in power is shocking and disturbing; and the feeling that we are left with is that the world has become less safe, less trusting and trustful.  The inimitable Rudi Giuliani recently even said – ‘Truth is not truth’; so we find ourselves in a semi-Orwellian world, where the Ministry of Truth does everything except tell the truth.

And the four horsemen – Death, War, Famine and Conquest – seem to have been set loose again, as people in Syria, Sudan, Afghanistan, Yemen know and see each day.

So is this a counsel of despair? Do we look at the world around with tears in our eyes and fears in our hearts? What does it mean, in 2018, to say that   “all things have been created through Jesus and for him. 17He himself is before all things, and in him all things hold together.” How can it be that once again this world, and we ourselves, the children of God who inhabit it, have made such a mess of things; and yet in Jesus all things hold together?

No! This is not a counsel of despair, but a clear call to action and to prayer.

It is 70 years since the World Council of Churches was founded in 1948; and of course the background to this great ecumenical event was an even darker period of history. As a response to the war, Christians from many countries came together, conscious of a mission to bring light into the darkness; and to send a message to all who were willing to hear.

“When we look to Christ,” that message said,

When we look to Christ, we see the world as it is – His world, to which he came and for which he died.

It is filled both with great hopes and and also with disillusionment and despair… There are millions who are hungry, millions who have no home, no country and no hope. Over all mankind hangs the peril of total war”.

And the important – the crucial thing – is that in response to this devastation which hung over Europe, Russia, Japan Christians did not despair, did not let their hands and their heads hang down. Instead they chose to reaffirm their essential unity and their belief in God’s word for the world. They spoke strongly of the need to „continue securely established and steadfast in the faith, without shifting from the hope promised by the gospel that we heard….“, to slightly paraphrase Paul. For – if it is true that in Christ, the Logos, the image of God, all things hold together, then we must speak out to a world in which things are falling apart. And the most potent witness to this, the ‘Good News’ which carries most integrity, is one where Christians join hands and voices across the ecumenical divides, allowing our hurts and wounds to be healed so that we can reach out to heal the world.

That was the aim of the WCC 1948 message, too. “We have to remind ourselves and all people that God has put down the mighty from their seats and exalted the humble and meek. We have to learn afresh together to speak boldly in Christ’s name both to those in power and to the people, to oppose terror, cruelty and race discrimination, to stand by the outcast, the prisoner and the refugee. We have to make of the Church in every place a voice for those who have no voice, and a home where [all] will be at home…. It is not in [human] power to banish sin and death, to create the unity of the Holy Catholic Church, to conquer the hosts of Satan. But it is within the power of God”.

Today, in the maelstrom of 2018, it is still Christ in whom all things hold together. It is still within the power of God “to reconcile to Godself all things”.  It is still absolutely vital and crucial that we continue “securely established and steadfast in the faith, without shifting from the hope promised by the gospel”. We still, all of us people of faith, have to speak boldly in Christ’s name; and the new Bishop of the Nordkirche will be called to do that, not just in the church and in the congregations of the Nordkirche, but in our fractured and and chilly world.  This will demand great integrity, courage and a secure faith on which to draw day by day as he or she takes up calling to be the shepherd of souls here in Northern Germany. May God bless the Bishop with wisdom, strength and a loving, open heart!  May God give you all the strength of purpose to continue to tell out the Good News with passion and compassion!

Let me conclude with the last verses of William and Annabeth Gay’s poem, as I pray for each person here today to be transfixed by faith, and to go out into the world, proclaiming the love, reconciliation and salvation brought to us by the grace of Christ.

Yet I believe beyond believing,
That life can spring from death:
That growth can flower from our grieving;
That we can catch our breath
And turn transfixed by faith.

So even as the sun is turning
To journey to the north,
The living flame, in secret burning,
Can kindle on the earth
And bring God’s love to birth.

O Child of ecstasy and sorrows,
O Prince of peace and pain,
Brighten today’s world by tomorrow’s,
Renew our lives again;
Lord Jesus, come and reign!


Baltic Commemoration Service, 17 June

Grace to you and peace from God our Father and the Lord Jesus Christ.

This year we mark 14 June against a very particular, indeed unique, setting. Of course we all know that this year we remember 100 years of the proclamation of independence for all 3 Baltic countries.   For Lithuania it is different, because this is 100 years since the renewal of independence, for Estonia and Latvia the first moment of true independence ever. 

But we need to remember that that is precisely what it is: 100 years since the proclamations. We have not, any of us, enjoyed a century of freedom and self-determination. In fact, this second period of liberation, now 27 years long, is longer than our first time, from 1918-1940. And in between all our countries suffered an era  of oppression, extreme and harsh at times, which has come to be symbolised by, or summed up in our remembrance of the year of terror 1940-1941, and the horror of the night of 14 June.


If ever the Baltic peoples thought that Soviet rule was going to be more or less like all the other foreign rulers who have divided up our lands over the years, and that we would just get through it somehow, this one night showed all too clearly that this was different. 

So today we sit, in stillness, and with words and music, with symbols and silence, we live with these very mixed emotions and memories. We give thanks for new freedoms; we weep for those who were taken, and those who were left. We look forward, with slightly battered and cynical hopes, but still without despair, to the future; but we know all too well what the past holds. We know, too, that we must not forget, because that will make future horrors more likely to happen. 

For Christians, the inevitable question is – why did God let this happen? Why, if God loves us, didn’t God prevent the deportations, the torture and the deaths? Primo Levi, the Italian Jewish survivor of the Nazi concentration camps, famously said: “There is Auschwitz, so there cannot be God.”

Where was God when the wolves came with midnight knocks in Tallinn and Viljandi, in Vilnius and Klaipeda, in Rīga and Jelgava; when the cattle trucks were packed with people – men and women, young and old? Where was God when the deported were suffering the long, thirsty, fearful journeys to Omsk, to Irkutsk, to the Vjatlag? This, perhaps, is the hardest and thorniest question that Christians, and indeed people of other faiths are faced with. 

We can, though, find comfort and the beginnings of an answer in today’s Gospel reading. Jesus compares himself here to a (or the) Good Shepherd. The hired hand – the herdsman who is working in the gig economy in 21st century terms – won’t ever risk his own life to save someone else’s  animals, to rescue another person’s property from danger. But the good shepherd knows his animals and cares for them; the good shepherd lives alongside his animals, feeding them beside still waters, caring for without thought for his own welfare. 

So where was God on 14 June? God was with the lambs of the flock; God was there in the cattle trucks, in the desperate prayers and the tears. God walked the tundra and the taiga, alongside the lonely and the frightened. And God was there in the hope that did not die, in the hidden services and communions that were celebrated by priests and pastors in huts and camps. As with so many atrocities committed over the centuries, Christ, the Good Shepherd, was crucified again in the camps of the Gulag, and the cellars of the KGB. Because he is the Good Shepherd, he does not abandon us in times of pain and hardship, because he knows himself what it is to be wrongfully arrested, interrogated, humiliated and killed; because he loves us, each one of us – including the guards and the KGB officers.

Between Latvia, Estonia, Lithuania and Moldova close to 100 000 people were deported. One of them was my mother’s first husband, Alfrēds Tālnora. He had been a civilian worker with the police, and that was enough for him to be arrested in  the spring of 1941, deported, and shot in the prison in Astrakhan in October of the same year. He had no other family, and probably no one except for me and my family even remember that he once lived. There are countless men and women like him, unknown, unremembered, buried somewhere in the vastness of Siberia. It is a comfort to hear the words of Jesus: “I am the good shepherd; I know my sheep and my sheep know me”; for it means that all these souls are both known and remembered by God. 

I hope and pray that in his cell, and in his last moments, Alfrēds Tālnora knew the comfort of God’s presence. I hope and pray that his killers, too, became aware of the terrible wrong that they did, and that they knew the love and care of the Good Shepherd in the end. I hope and pray that all our countries, who have borne the burden of these crimes for so many years, will soon find truth, reconciliation and healing.


I hope and pray that the truth will enable us to forgive, even while we do not forget. For the truth will set us free – free from the suspicion, mistrust and lies that have scarred our societies since 1941. 


John 10.7-15

7 Therefore Jesus said again, “Very truly I tell you, I am the gate for the sheep. 8 All who have come before me are thieves and robbers, but the sheep have not listened to them. 9 I am the gate; whoever enters through me will be saved. They will come in and go out, and find pasture. 10 The thief comes only to steal and kill and destroy; I have come that they may have life, and have it to the full.

11 “I am the good shepherd. The good shepherd lays down his life for the sheep. 12 The hired hand is not the shepherd and does not own the sheep. So when he sees the wolf coming, he abandons the sheep and runs away. Then the wolf attacks the flock and scatters it. 13 The man runs away because he is a hired hand and cares nothing for the sheep.

14 “I am the good shepherd; I know my sheep and my sheep know me— 15 just as the Father knows me and I know the Father—and I lay down my life for the sheep.

Sermon preached at St. James’s Church, Piccadilly. 

Pentecost – are we ready for the risk?

It’s been a tough kind of week, from inter Church squabbles to grappling with the GDPR. So just to remind me that there is more to ministry than ecumenical edginess and bureaucratic business, here is last Sunday’s sermon. Sometimes we all need to be revived with the breath of love.

Grace to you and peace from God our Father and the Lord Jesus Christ.

At the beginning of our service today, we prayed a dangerous prayer. Holy Spirit, sent by the Father, ignite in us your holy fire; strengthen your children with the gift of faith, revive your Church with the breath of love, and renew the face of the earth, through Christ our Lord. Amen


As Christians, we come to church, mostly, probably, in a routine kind way. It’s what we do on Sundays – unless other things intervene, and we are away from home, or busy somewhere. We come here, and we are nurtured, fed, comforted, uplifted – whatever it is that each service does for the people who attend. But today’s readings and prayers remind us of something important. We come to church, to ‘divine service’, as it is sometimes called in English – Gottesdienst in German, dievkalpojums in Latvian – to meet not just our brothers and sisters, but also to meet God, to be served by God, and to offer God our small sacrifice in return. If, truly, we encounter God, we are changed by that encounter. We prayed that the Holy Spirit, sent by the Father, would ignite in us the Spirit’s holy fire! Did we mean that when we said or heard those words, and said Amen to them? For the last nine days we took part in ‘Thy Kingdom Come’, a global movement of prayer between Ascension and Pentecost. Each day we met to pray, and said: 

“Come, Holy Spirit, fill the hearts of your people 

And kindle in us the fire of your love. 

Come, Holy Spirit, be with us as we pray 

And leave us not as orphans. 

Come, Holy Spirit, renew us in body, mind and spirit 

And send us out to be your presence in your world. 

Come, Holy Spirit, fill the hearts of your people 

And kindle in us the fire of your love.”

We prayed this as we waited on God.  Did we mean it, or was it just another routine prayer that we routinely said Amen to? If we did mean it, it was a risky thing to do. 

Just look what happened to the disciples when the flames of the Holy Spirit rested on them. Peter was utterly transformed in the weeks, the 52 days between Good Friday and Pentecost. From someone who was too afraid of the authorities to admit that he even knew Jesus, here he is, standing up boldly, addressing the men of Judea and of Jerusalem, declaring –  proclaiming – the fulfilment of prophecy. Peter, who we hear in the Gospels as always putting his foot in it, saying the wrong thing at the wrong time – here he is: preaching fluently, inspired and openhearted. Peter, who was afraid of the Jews, and who hid in an upstairs room in fear of his own life – here he is, raising his voice, and addressing these devout Jews, gathered together from most parts of the known world, apparently fearless! The flames of the Holy Spirit had indeed rested on him, burned away all the fear, the shame of his betrayal and the doubt and uncertainty: and left the pure silver of faith and clarity. 

The Spirit moved among the disciples like the rush of a violent wind. As Jesus said to Nicodemus near the beginning of John’s Gospel, you know how the Spirit moves and where it’s been. You can’t see the Spirit, any more than you can see the wind: but you certainly know, and feel, and see the effect. A real autumn storm, for instance, leaves devastation in its wake – as do tropical hurricanes. And that is what the Holy Spirit is being compared to. A violent wind. Tongues of Fire.  

Of course, there are other comparisons, less obviously capable of rearranging the furniture, the world, or indeed our lives. We hear also of the Holy Spirit being the breath of God; or of the Holy Spirit descending like a dove on Jesus at His baptism. But even the breath of God, while it’s a gentler image than a violent wind, is not just a tickle on the cheek. Our prayer said – revive your Church with the breath of love; which is almost like mouth to mouth resuscitation; God breathing back life into the church – why? is the church dying? Does it need resuscitation or reanimation? Does our faith need to be revived by the breath of God – and are we up to it? 

So there are two levels to this: the Holy Spirit infuses both people as individuals, and the church as an institution, as the living Body of Christ. 

When we as individuals pray for the Holy Spirit to fill us, we give ourselves into God’s hands, asking the Spirit to lead us in God’s direction, for God to direct, console, challenge, mend – whatever is necessary for us. But the point is that we are not in charge of this process: God is. God sees what we need, even before we ask; and the Holy Spirit will comfort the distressed, distress the comfortable, challenge the lazy, ignite the lukewarm, wipe away the tears of the mourning, strengthen the faith of those who are flagging, doubtful. Because of course, we know ourselves to be weak, and our faith often to be insufficient, too easily led into doubt. St Paul’s words to the Church in Rome, which we heard just now, are a comfort to us when we feel under pressure, inadequate, too small for the mission we have. “Likewise the Spirit helps us in our weakness; for we do not know how to pray as we ought, but that very Spirit intercedes with sighs too deep for words.” The Spirit is there to help, as well as to challenge, to inspire us, as Peter was inspired; to pray for and with us, even when we can’t manage the words. 

When the church prays to the Holy Spirit, we are asking to be filled, and renewed, strengthened in our faith, made more alive, reanimated – re-souled!  A church that is filled with the Spirit doesn’t need to be Pentecostal, or charismatic – but it is burning brightly with love, fearless in proclaiming the Gospel and rejoicing in the Lord. It is a church that is led by the Spirit, and not by human design or planning. It is a church where people live out their faith, secure in the knowledge that they are love by God. It is a church where we encounter God and go out into the world to serve our brothers and sisters, changed and renewed ourselves by that encounter. That is not a routine, boring thing to do. 

So let us pray again together: 

Holy Spirit, sent by the Father, ignite in us your holy fire; strengthen your children with the gift of faith, revive your Church with the breath of love, and renew the face of the earth, through Christ our Lord. Amen


Acts 2.1-21

2When the day of Pentecost had come, they were all together in one place. 2And suddenly from heaven there came a sound like the rush of a violent wind, and it filled the entire house where they were sitting. 3Divided tongues, as of fire, appeared among them, and a tongue rested on each of them. 4All of them were filled with the Holy Spirit and began to speak in other languages, as the Spirit gave them ability. 

5 Now there were devout Jews from every nation under heaven living in Jerusalem. 6And at this sound the crowd gathered and was bewildered, because each one heard them speaking in the native language of each. 7Amazed and astonished, they asked, ‘Are not all these who are speaking Galileans? 8And how is it that we hear, each of us, in our own native language? 9Parthians, Medes, Elamites, and residents of Mesopotamia, Judea and Cappadocia, Pontus and Asia, 10Phrygia and Pamphylia, Egypt and the parts of Libya belonging to Cyrene, and visitors from Rome, both Jews and proselytes, 11Cretans and Arabs—in our own languages we hear them speaking about God’s deeds of power.’ 12All were amazed and perplexed, saying to one another, ‘What does this mean?’ 13But others sneered and said, ‘They are filled with new wine.’ 

14 But Peter, standing with the eleven, raised his voice and addressed them: ‘Men of Judea and all who live in Jerusalem, let this be known to you, and listen to what I say. 15Indeed, these are not drunk, as you suppose, for it is only nine o’clock in the morning. 16No, this is what was spoken through the prophet Joel:
17 “In the last days it will be, God declares,
that I will pour out my Spirit upon all flesh,
and your sons and your daughters shall prophesy,
and your young men shall see visions,
and your old men shall dream dreams.
18 Even upon my slaves, both men and women,
in those days I will pour out my Spirit;
and they shall prophesy.
19 And I will show portents in the heaven above
and signs on the earth below,
blood, and fire, and smoky mist.
20 The sun shall be turned to darkness
and the moon to blood,
before the coming of the Lord’s great and glorious day.
21 Then everyone who calls on the name of the Lord shall be saved.” 

Romans 8.22-27

22We know that the whole creation has been groaning in labour pains until now; 23and not only the creation, but we ourselves, who have the first fruits of the Spirit, groan inwardly while we wait for adoption, the redemption of our bodies. 24For in hope we were saved. Now hope that is seen is not hope. For who hopes for what is seen? 25But if we hope for what we do not see, we wait for it with patience. 

26 Likewise the Spirit helps us in our weakness; for we do not know how to pray as we ought, but that very Spirit intercedes with sighs too deep for words. 27And God, who searches the heart, knows what is the mind of the Spirit, because the Spirit intercedes for the saints according to the will of God. 

John 15.26-27; 16.4b-15

26 ‘When the Advocate comes, whom I will send to you from the Father, the Spirit of truth who comes from the Father, he will testify on my behalf. 27You also are to testify because you have been with me from the beginning. 4But I have said these things to you so that when their hour comes you may remember that I told you about them.

 ‘I did not say these things to you from the beginning, because I was with you. 5But now I am going to him who sent me; yet none of you asks me, “Where are you going?” 6But because I have said these things to you, sorrow has filled your hearts. 7Nevertheless, I tell you the truth: it is to your advantage that I go away, for if I do not go away, the Advocate will not come to you; but if I go, I will send him to you. 8And when he comes, he will prove the world wrong about sin and righteousness and judgement: 9about sin, because they do not believe in me; 10about righteousness, because I am going to the Father and you will see me no longer; 11about judgement, because the ruler of this world has been condemned. 

12 ‘I still have many things to say to you, but you cannot bear them now. 13When the Spirit of truth comes, he will guide you into all the truth; for he will not speak on his own, but will speak whatever he hears, and he will declare to you the things that are to come. 14He will glorify me, because he will take what is mine and declare it to you. 15All that the Father has is mine. For this reason I said that he will take what is mine and declare it to you. 

Ceturtdienas melnajā

Prasu draudzenei laukos: ‘Kā šeit ar varmācību pret sievietēm?’ ‘Ļoti bieži gadās. Nesen vienai sievietei vīrs žokli pārlauza.’ ‘Un – kas notika?’ ‘Nekas. Policists uzskatīja, ka ģimenes iekšējais jautājums.’
Tāda ir dzīve, un tā tas notiek. Cilvēkiem labpatīk iedomāties, ka Latvijā viss ir kārtībā, un nevajag nekādus jaunus nolikumus, likumus, konvencijas vai vienalga kādus dokumentus, jo Latvijā sievietes tāpat pasargātas. Un tas ir nonsenss. Kā vēsta Centrs ‘Marta’ – “Latvijā trūkst statistika, kas reāli atspoguļo ģimenes vardarbības izplatību un ar to saistītās problēmas. Citu valstu dati liecina, ka vardarbība ģimenē ir ļoti izplatīta sociāla parādība. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 70% gadījumu sieviešu slepkavībā vainojami viņu partneri vīrieši. Pasaulē no vardarbības cietušo sieviešu īpatsvars svārstās no 30% līdz 60%. Saskaņā ar Eiropas Padomes statistiku viena no četrām sievietēm savā mūžā ir cietusi no vardarbības ģimenē un 6–10% sieviešu cieš no vardarbības ģimenē katru gadu, kā arī vardarbība ģimenē ir biežākais nāves un invaliditātes cēlonis visām sievietēm vecumā no 16 līdz 44 gadiem.”
Bet šonedēļ parādās ziņa mēdijos, ka Latvijas Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps ir mudinājis Zaļo zemnieku savienības politiķus iestāties pret Stambulas konvencijas ratificēšanu Saeimā. Stambulas konvenciju, tātad, kura vēlas apkarot varmācību ģimenēs. Arī pārējie lielo konfesiju vadītāji ir iestājušās pret Stambulu. Cienījamie bīskapi – kādu vēsti tas dod sievietēm ar lauztiem žokļiem un zilām acīm? Baznīcas saredz konvencijā kaut kādu ideoloģisku bubuli, un uz tā rēķina ir ar mieru aicināt nobloķēt šo būtisko dokumentu. Atgādināsim sev to, ka vienīgās valstis, kuras atsacījās konvenciju parakstīt ir izcilās cilvēktiesību pirmrindnieces, Azerbaidžāna un Krievija.
Bez tam, varētu šķist, ka kristīgo baznīcu vadītāju sarunas ar ZZS tiešām varētu centrēties uz tikumību – teiksim, sarunas par melošanu, zagšanu, krāpniecību, jo Jēzum bija daudz ko teikt par šiem grēkiem, un dikti maz par ‘salmu vīra‘ argumentiem par t.s. genderismu.
Ironiski šķiet tas, ka šo ‘Caritas’ pieminekli redzēju šodien, Romas Katoļu baznīcas pašā centrā, Sv. Pētera bazilikā. Caritas – mīlestība un žēlsirdība – ir kristiešu ticības pašā centrā. Kā raksta Sv. Pāvils, mīlestība ir pati svarīgākā kristiešu vērtība (tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība; bet lielākā no tām ir mīlestība). Kā var būt, ka baznīcas noliek ideoloģiju pirmā vietā, un mīlestību otrā? Kur paliek līdzgaitniecība ar sievietēm un citiem varmācības upuriem?
Pasaules baznīcu padome jau vairākus gadu desmitus ierosina ceturtdienās ģērbties melnā, solidarizējoties ar varmācības upurēm. Ir pienācis laiks arī Latvijā sev piekarināt ‘momentbirku’ #ThursdaysinBlack, #ceturtdienasmelnajā. Jo ir laiks Kristus vārdā iestāties pret ikvienu vardarbību, pret lauztajiem žokļiem un sirdīm.

Reformation500 – where are we now? How did we get here? Where are we going?

[Preached at The Catholic Cathedral of Our Lady Immaculate & St Thomas of Canterbury, at a service organised by the Anglican-Lutheran Society to celebrate #Reformation500.]

northampton cath

Grace to you and peace from God our Father and the Lord Jesus Christ.

Thank you to the Anglican-Lutheran Society for this wonderful service and celebration, and for inviting me to preach today; and thank you also to the Christian community here in Northampton, and especially our Catholic brothers and sisters for being warm and generous hosts.

The brief for this sermon was: where are we now? How did we get here? Where are we going?

Where we are now is in many ways rather astonishing. Those of us here today come from at least 3 major denominations, RC,  Anglican and Lutheran; in a service organised by a Lutheran pastor, a Catholic priest and an Anglican lay person, we gather together to worship, to remember the beginnings of the Reformation 500 years ago in a Catholic Cathedral, and with a Lutheran bishop, a woman to boot, preaching. And just to add a final gloss, that Lutheran pastor is now working as a chaplain in an Anglican church.

21 P1130108
(L-R) Revd Susanne Freddin Skovhus (Pastor, Church of Denmark), Revd Kleber Machado (Church of Scotland Minister), Rt Revd Jana Jeruma-Grinberga (Retired Lutheran Bishop, Anglican Chaplain), Rt Revd Peter Doyle (Roman Catholic Bishop), Rt Revd John Holbrook (Church of England Bishop)


Over the last year we have seen the Pope and the President of the LWF embracing warmly and leading a service together in Lund. We have seen the Pope visit Anglican and Lutheran churches in Rome. We have seen the Archbishop of Canterbury affirming the Joint Declaration on the Doctrine of Justification by Faith, signed by Lutherans and Catholics almost 20 years ago, and with which the World Methodist Council and its member churches affirmed their fundamental doctrinal agreement in 2006. As the General Secretary of the Lutheran World Federation, Martin Junge, said this week – “If this is what some call the ecumenical winter: well, then let spring come now!”

When we look back at where we came from, this seems quite miraculous. Even within living memory things were very different. My mother was the daughter of a Lutheran pastor; and for a time when I was a child, I had a Polish Catholic nanny. She took me with her a few times to our local Roman Catholic church, and my mother was absolutely horrified that a Lutheran child had set foot inside a Catholic church.

Of course, it all started in ways that were much more serious than that. For decades following 1517, Catholics burned Protestants, Protestants hanged, drew and quartered Catholics, the religious authorities everywhere persecuted and murdered Anabaptists: and the leaders of the Muenster rebellion, tortured and killed when the city was besieged, were displayed in cages above St Lambert’s church for centuries. This, of course, was aimed at discouraging any form of rebellion against the Catholic authorities.

What happened 500 years ago was that Christians on all sides of all the arguments spent a great deal of energy building a wall, high and impenetrable, between themselves and other Christians. Sometimes this was a geographic wall – cujus regio,  eius religio meant that in many parts of Europe Catholics, Lutherans and Reformed believers simply lived separately from each other and never met a person who differed from them in faith. That makes it so much easier to demonise the other, as the troubles in Northern Ireland also made clear. Mostly, though, this was a wall built of bricks of suspicion and intolerance, ignorance and fear. It was held together by the mortar of condemnations and anathemas, of papal bulls and Protestant pamphlets; and for several centuries, it held very firm indeed.

So it was not until the missionary efforts of Europeans of the late 19th century, which demanded some level of cooperation, that the first cracks began to appear in the edifice. And when the first bricks were removed by the first Edinburgh Conference in 1910, for the first time in 300 years or so Christians were able to peer at each other through the gaps, and to begin to discover how alike we are, and how our beliefs – sometimes identical, sometimes approximate, sometimes different – define us.

The Second World War, with all the horrors that were perpetrated against huge swathes of Europe and Asia, led directly to the foundation of the World Council of Churches; the Second Vatican Council, and the visionary leadership of Popes John XXIII and Paul VI, took a sledgehammer to the wall, knocking great holes and gaps, through which we could not just see each other, but reach out and touch, and even clamber through.

Since then, much of the remaining wall has crumbled, aided by ecumenical dialogues, shared worship and prayer, and diapraxis, in other words just getting down to it and working together, fulfilling our mission to the world by rolling up our sleeves and getting involved in aid and service.

And today, truly, we can rejoice. Looking at photos of events like Lund, or this week’s Reformation 500 service at Westminster Abbey, we see not just a transitory happiness or self-satisfaction on people’s faces, but real joy. At last – Christians worshipping together, holding hands, gathered together in praise and awe – with the wounds inflicted by the building of the wall, and sometimes, by the destruction of it, finally beginning to heal.

We might sing with Peter Abelard

Oh, what their joy and their glory must be,

those endless Sabbaths the blessed ones see!

Crowns for the valiant, to weary ones rest;

God shall be all, and in all, ever blest.

But no, not time to rest just yet, for there is more to do. Much more. As the conclusion of ‘From Conflict to Communion’ says, “Lutherans and Catholics are invited to think from the perspective of the unity of Christ’s body and to seek whatever will bring this unity to expression and serve the community of the body of Christ. Through baptism they recognize each other mutually as Christians. This orientation requires a continual conversion of heart.”

In other words, we (and not just Lutherans and RC) are invited to reorientate our thinking, so that we start always from a perspective of unity. This requires not just reorientation, but, to express it another way, repentance, metanoia, turning back always to God, for  where God is, we will also find our sisters and brothers in Christ. A true conversion of heart – not just of outward forms, not just of politeness and respect; but a conversion of love and faith.

FCC goes on to say that we must allow ourselves to be transformed by our contacts with each other – how hard that is! To go into each ecumenical encounter expecting not to persuade our partners of our rightness, but to expect to be changed ourselves. This feels risky, because it is.

And that, perhaps, is the point. In order to progress beyond where we already are – and even that feels almost unbelievable at times – we are going to have to take risks. We are going to have to place ourselves entirely in God’s hands, and trust that our loving Creator will guide us, keep us safe, as we knock down the last remaining bricks. For the truth really will set us free. We need no longer even to be able to climb over the wall, to join hands across it, but we need to take it down completely.

My prayer is that when we celebrate 500 years since the beginning of the English Reformation in 15 years time, it will be at a service where the Archbishop of Canterbury and the Cardinal Archbishop celebrate Holy Communion together; a service where a great procession of British Christians – Baptists, Anglicans, Lutherans, Catholics, Pentecostals, URC – walks between Westminster Abbey and Westminster Cathedral to obliterate the last traces of the wall.

And perhaps at that service we will sing Abelard:

In new Jerusalem joy shall be found,

blessings of peace shall forever abound;

wish and fufillment are not severed there,

nor the things prayed for come short of the prayer.


Jāna Jēruma-Grīnberga

November 4, 2017

PS A great chance to meet up with old friends, too…. Thank you so much to Sally, Roy and Philip for inviting me to be there.

55 P1130314
With Amanda, Hannah and Elaine Barnabas