Prasu draudzenei laukos: ‘Kā šeit ar varmācību pret sievietēm?’ ‘Ļoti bieži gadās. Nesen vienai sievietei vīrs žokli pārlauza.’ ‘Un – kas notika?’ ‘Nekas. Policists uzskatīja, ka ģimenes iekšējais jautājums.’

Tāda ir dzīve, un tā tas notiek. Cilvēkiem labpatīk iedomāties, ka Latvijā viss ir kārtībā, un nevajag nekādus jaunus nolikumus, likumus, konvencijas vai vienalga kādus dokumentus, jo Latvijā sievietes tāpat pasargātas. Un tas ir nonsenss. Kā vēsta Centrs ‘Marta’ – “Latvijā trūkst statistika, kas reāli atspoguļo ģimenes vardarbības izplatību un ar to saistītās problēmas. Citu valstu dati liecina, ka vardarbība ģimenē ir ļoti izplatīta sociāla parādība. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 70% gadījumu sieviešu slepkavībā vainojami viņu partneri vīrieši. Pasaulē no vardarbības cietušo sieviešu īpatsvars svārstās no 30% līdz 60%. Saskaņā ar Eiropas Padomes statistiku viena no četrām sievietēm savā mūžā ir cietusi no vardarbības ģimenē un 6–10% sieviešu cieš no vardarbības ģimenē katru gadu, kā arī vardarbība ģimenē ir biežākais nāves un invaliditātes cēlonis visām sievietēm vecumā no 16 līdz 44 gadiem.”

Bet šonedēļ parādās ziņa mēdijos, ka Latvijas Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps ir mudinājis Zaļo zemnieku savienības politiķus iestāties pret Stambulas konvencijas ratificēšanu Saeimā. Stambulas konvenciju, tātad, kura vēlas apkarot varmācību ģimenēs. Arī pārējie lielo konfesiju vadītāji ir iestājušās pret Stambulu. Cienījamie bīskapi – kādu vēsti tas dod sievietēm ar lauztiem žokļiem un zilām acīm? Baznīcas saredz konvencijā kaut kādu ideoloģisku bubuli, un uz tā rēķina ir ar mieru aicināt nobloķēt šo būtisko dokumentu. Atgādināsim sev to, ka vienīgās valstis, kuras atsacījās konvenciju parakstīt ir izcilās cilvēktiesību pirmrindnieces, Azerbaidžāna un Krievija.

Bez tam, varētu šķist, ka kristīgo baznīcu vadītāju sarunas ar ZZS tiešām varētu centrēties uz tikumību – teiksim, sarunas par melošanu, zagšanu, krāpniecību, jo Jēzum bija daudz ko teikt par šiem grēkiem, un dikti maz par ‘salmu vīra‘ argumentiem par t.s. genderismu.

Ironiski šķiet tas, ka šo ‘Caritas’ pieminekli redzēju šodien, Romas Katoļu baznīcas pašā centrā, Sv. Pētera bazilikā. Caritas – mīlestība un žēlsirdība – ir kristiešu ticības pašā centrā. Kā raksta Sv. Pāvils, mīlestība ir pati svarīgākā kristiešu vērtība (tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība; bet lielākā no tām ir mīlestība). Kā var būt, ka baznīcas noliek ideoloģiju pirmā vietā, un mīlestību otrā? Kur paliek līdzgaitniecība ar sievietēm un citiem varmācības upuriem?

Pasaules baznīcu padome jau vairākus gadu desmitus ierosina ceturtdienās ģērbties melnā, solidarizējoties ar varmācības upurēm. Ir pienācis laiks arī Latvijā sev piekarināt ‘momentbirku’ #ThursdaysinBlack, #ceturtdienasmelnajā. Jo ir laiks Kristus vārdā iestāties pret ikvienu vardarbību, pret lauztajiem žokļiem un sirdīm.