2019.g. 26. janvārī Londonas Notinghila Sv. Jāņa baznīcā Londonas latviešu koris svinēja savu 70. jubileju, kā arī Alberta Jēruma simtgadi. Rīkotāji aicināja mūs abas ar māsu, Ingu, piedalīties šajā svinīgajā un līksmajā vakarā. Paldies gan LLK, gan korim eLVe no Dablinas par izcilu sniegumu! Gan tēva mūžs, gan LLK pastāvēšana cauri tik daudz gadiem, ir nozīmīgi latviešu tautas vēsturei: tas viss lai paliek vēsturnieku ziņā, jo šeit, vārdos, kuŗus arī Londonā teicu, man gribētos atstāstīt to, ko es atceros par tēvu, un kā tagad – 40 gadus jau pēc viņa nāves – man veidojas sapratne par to, kas viņš bija, kas varēja būt, un ko tas man un citiem nozīmēja.

1. Sāksim ar Albertu Jērumu – tēvu. Neatkartosim te visu viņa dzīves stāstu, bet tikai īsumā: Alberts ir dzimis Karulā, Igaunijā;

Vecākiem piederēja šī skaistā māja, Purika talu, Purikas ferma vai saimniecība.

Tikai ap sešu gadu vecumu tēvs ar saviem vecākiem atgriezās Valkā, un dzīvoja Šķirstniekos – māja, kura tagad pazudusi, jo apkārt apaudzis tāds kā mikrorajons un degvielas uzpildes stacija.

Ar 19 gadiem tēvs iestājās Latvijas Konservatorijā, vispirms prof. Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē,

vēlāk (1940.g.) arī prof. Vanadziņa ērģeļu klasē.

Tēvs

Tai laikā arī Albertam dzīve izmainījas pavisam, jo 1943.g. janvārī devās laulībā ar Dailes teātra aktrisi, Veltu Krūzi,

(Man Inga lūdza teikt, ka tā māte vienmēr tērpusies, kad gājusi pienu pirkt) un 1943.g. oktobra beigās piedzima Inga.

Bet kā jau liktenis daudziem jauniem latviešu vīriešiem bija lēmis, Albertu iesauca vācu armijā; kaŗam beidzoties, Alberts ar Veltu bija pretējās frontes pusēs, un tā arī viņš pēc 1944. g. septembŗa nekad vairs ne Veltu, ne Ingu nesatika. Šādas ģimenes traģēdijas, kuŗas atkārtojās tūkstošiem reižu pēc Otrā pasaules kaŗa beigām, ir bez šaubām atstājušas vēl sāpošu rētu mūsu tautas sirdī, tāpat kā katras ģimenes sirdī un dvēselē.

Protams, ka ilgāku laiku arī cerības uz atgriešanos nepazuda; bet ar PSRS varas nostiprināšanu Latvijā sākās daudziem trimdas ļaudīm ārkārtīgi tumšs un bezcerīgs laiks.

“Jaunā miera zvani – posta zvani! Ceļiniek, ieklausies, piemini šovakar: šiem zvaniem – miera zvaniem augot un pārskanot pasaulei, nogrima mūsu gaismas pils. Grima un nogrima, un nu akla, kurla un mēma ir tumšā dzelme. Kas viņu augšā cels?

Pie uzvaras mielasta neaicinātiem – pasaules lielceļš ir kļuvis mūsu tiesa. Pēc gadiem pilsētas nomaļu kazarmēs un meža barakās, kuģi aizved mūs pāri jūrām, jaunu dzīvi solot. Atrodam svešu darbu kungu laukos, muižās, tīrumos. Saule, baltā saule, liekas, tikai dedzina vairs, kaltē putekļi, mulsina svešā mēle un dara vientulīgas dienu rindas. Sirds meklē veldzi, brīnumrasu, kuras piles pietiktu jaunām nedēļām, kas seko.

Vai tev, pasaules gājēj, kādreiz gadījies, svešu burzmu atstājušam, nokāpt pār kalnu baraku ciemā un iztālēm noklausīties astoņu vīru dziesmā? Vai tev bijis laika tad atsēsties ceļmalā un ļauties brīdi skaņām, kas ar mijkrēsli un vakara gaisu sajaukdamās mīksti un drusku sāpīgi apņem ausi un sirdi?

Vai tev gadījies, tumšu nakti ejot, ceļu taujādamam, iemaldīties mazā baznīciņā kapsētas un lauku vidū un pēkšņi atklāt, ka tur latviešu vīri dzied sava Dieva godam?

Vai esi sajutis, trimdiniek, ka mūžības elpa šais pieticīgos un vienkāršajos brīžos aizskar pieri un lāse zelta rasas, sirdī iekritusi, dziedē visas vainas?”

Šie vārdi mani ir pavadījuši visu mūžu; jo tos rakstīja mans un Ingas tēvs 1949. gadā, 1. Anglijas Dziesmu dienu Vadoņa ievadrakstam. Tie man izsaka skaudrāk nekā jebkas cits tās sāpes, ilgas, vilšanos un vientulību, kas pavadīja trimdiniekus savā pasaules lielceļu gājienā. Un šādu emociju pasaulē 1953. g., 10 gadus pēc laulības ar Veltu, Alberts veidoja jaunas attiecības ar Laumu Tālnoru, dzimušu Grigoru, mācītāja Augusta Grigora meitu, un laulībā piedzimu es.

Tāds arī bija mans tēvs, par kuru varam teikt, ka viņš bija komponists, sabiedrisks darbinieks, autors un diriģents. Man, protams, viņš vienkārši bija tēvs; un uzaugu mūsu latviešu sabiedrībā, mūsu burbulī, ar to, ka visi mani pazina pirmkārt kā Alberta Jēruma meitu. Tā vienkārši bija mana ikdiena. Vecāki mīlēja stāstīt, ka mana pirmā dziesma, vai pareizāk sakot, pirmā frāze, kuŗu dziedāju, bija ‘Vai zini to?’ – basu frāze no Emīla Dārziņa dziesmas ‘Minjona’. Jo tad, kad biju maza, mani ņēma līdz uz koŗa mēģinājumiem, un parasti es esot sēdējusi starp basiem.

To, ka tēvs, tāpat kā māte un visa viņu pasaules gājēju paaudze, cieta gan fiziski, gan psiholoģiski no gaŗajiem trimdā pavadītajiem gadiem, ir kā dotums. Bet tas ir arī fakts, ka šī trauma, šī netaisnība, kuŗu viņi un Latvijā palikusī ģimene, draugi, pasaule, bija cietuši, bija dzinulis visai tālākai viņu dzīvei. Tas stimulēja milzīgu radošumu jau no DP nometņu laikiem.

Diriģents

To, ka tēvs nebija domājis par sevi primāri kā par diriģentu, varbūt varētu norādīt šis jaukais stāsts vēl no Konservatorijas laikiem. 

“Konservatorijā nodibināja kori, un tam nu bija jākļūst par tādu, kāda vēl nebija bijis. Iespējas visas, jo kur tad vēl var salasīt tādas balsis ar tādu muzikalitāti!…. Grandiozie plāni pamazām realizējas, bet pēkšņi pienāk semestra beigas, un nu nolemj, ka korim jādebitē konservatorijas tradicionālajā eglītes vakarā. Ar vienu dziesmu – Klusa nakts – kā to Vītols harmonizējis savā Korāļu grāmatā. Ne vairāk, ne mazāk. Diemžēl izrādas, ka prof. Ādolfs Ābele šai vakarā aizņemts, un diriģēšanu uztic man. Pats šefs iestudē, un man vēl tagad prātā visa viņa dinamika un tempi. Nekad pēc tam šo dziesmu citādi neesmu diriģējis, un, arī toreiz mēģinot, viss skanēja brīnumaini: eņģeļi gavilēja, un Jēzus bērniņam dusot, pianissimo bija kristāla dzidrumā.

Eglītes vakaram biju aizņēmies piedienīgu tērpu ar svītrotām biksēm un piemērotu kaklasaiti. Nejutos pat satraukts, jo kas var notikt ar 80 dziedātāju kori, kuŗā nav pat viduvējas balss, tikai topošas primadonnas, nākamie Radamesi, Toreadori un Grēmini? Pie tam dziesmā, kurai ir tikai 1., 4. un 5. pakāpes harmonijas.

Bet notika! Līdz pēdējam brīdim gaidījuši, vairāk par pusotra duča koristu nesalasījām un Kluso nakti nodziedājām tik briesmīgi, ka kontrasts starp mūsu gaužām vārgajiem pūliņiem un manām svītrotajām biksēm, prof. Maldoņa klasisko svētrunu un profesoru galda svinīgumu simtprocentīgs.

No pārējā vakara, saprotamā kārtā, atceros visai maz. Bruno Skulte kā draugam man centās izskaidrot visas interpretācijas nepilnības: esot jāsāk ar pp un tāpat arī jābeidz. Vēlāk viņš to laboja uz ppp abos galos un uz rīta pusi laikam pārgāja uz pieciem p. Vītols vismaz mēnesi mani ar redzamu labsajūtu godāja tikai par diriģenta kungu….Tie varēja būt bijuši 1939.g. Ziemassvētki”.

Man liekas, skatoties tagad atpakaļ, ka – ja viņš būtu palicis Latvijā, ja viss būtu bijis citādāk, tad viņam arī nekad koŗu diriģēšana droši vien nebūtu bijusi pirmajā vietā. Bet dzīve trimdā prasīja savu, un tas, ka Londonā neizbēgami nodibinājās koris, bija likumsakarīgi. Jo tā taču ir, ka vienalga kur arī neatrastos vairāk par 8 latviešiem,  tie jūt nepārvarāmu tieksmi satikties un dziedāt kopā. Un tā arī dibinājās Londonas latviešu koris; par dibināšanu atļaušos citēt Roderiku Pavasaru, toreizējo koŗa priekšnieku, teologu, dzejnieku, komponista Helmera Pavasara brāli.

“Pienāca 1948.g. 14.augusts – izsludinātā diena koŗa dibināšanai. Goldersgrīna stacijā jau laikus tiekos ar Laumu Tālnoru, kas vēlāk kļuva par Jēruma kundzi, un pašu Albertu, kurš 20 gadus vēlāk pats par sevi teica, ka toreiz bijis samērā obskūrs jauneklis.

Kristus baznīcas zālē, kur toreiz noritēja gandrīz visas latviešu rosmes, abi bažīgi vērojām katru durvju pavērienu. Cik jaunu seju parādīsies? Kad atvēru flīģeļa vāku, krēslos bija jau 35 dziedātāji — un Londonas latviešu koris varēja sākt darbu!

Jau dibinājuma dienā izdevās saliedēt balsis Gaismas pilij… Tai vakarā Alberts Jērums izjuta dziļu gandarījumu, jo skaidri bija iezīmējies ceļš, kas viņam soli pa solim būs ejams.”

Korī toreiz dziedāja gan luterāņu mācītājs Roberts Slokenbergs, gan pareizticīgo prāvests Antonijs Grāmatiņš, gan sūtniecības sekretārs Oļģerts Rozītis (kuŗa mazmeitas, Jūle un Liene, ir tagad Alberta mazmeitu, Lailas un Annas, draudzenes.)

Komponists

Manuprāt, ja tēvs būtu palicis Latvijā, viņa dzīves dominante būtu bijusi kompozīcija. Viņa skaņdarbi ir unikāli, lai neteiktu savdabīgi. Par tiem prof.Vītols teica, ka viņš pats tos nesaprotot, bet viņš redz, ka tie ir pareizi. Tālivaldis Ķeniņš, tēva tuvs draugs, vienaudzis un līdzgaitnieks, sauca tēvu par pirmo 20.g.s. latviešu komponistu, un man ir patiess prieks, ka šogad Musica Baltica cer izdot viņa pēdējo lielo skaņdarbu, kantāti Neraudi, māsiņa Leslija Īsta rūpīga darba rezultātā, kamēr Latviešu biedrība un Mūzikas akadēmijas un Latvijas Radio zvaigznes Orests Silabriedis un Dāvis Eņģelis cer rīkot koncertus, kā arī iepazīties ar tēva simfonijas, viņa pirmā lielā darba, fragmentiem. Tāpat ir brīnišķīgi, ka žurnāls Choir and Organ martā publicēs Leslija rakstu par tēvu, un īpaši par Neraudi, māsiņa.

Ja varbūt tā nebija gluži pirmā izvēle, tad tomēr gadiem ejot koru dzīve, Dziesmu dienas un svētki Anglijā, Eiropā, Kanādā kļuva par tēva lielāko mīlestību, par viņa dzīves centru un jēgu. Viņš mīlēja Londonas kori; un sevi tam atdeva bez nosacījumiem. Mēs braucām mājās kopā pēc mēģinājumiem, un vēl sīki analizējām – kā izdevās šī dziesma? Vai varam tiešām Dūkņu silu ar savu sastāvu celt? Vai Veltai vajadzētu stāvēt altu pirmajā vai otrajā rindā? Kā piesaistīt vēl kādu skanīgu tenoru koŗa rindām? Un no koŗa Alberts Jērums prasīja milzīgi daudz – vairāk, nekā brīžiem tas likās iespējams prasīt. Tā mēs bijām pirmie, kas sāka dziedāt Vītola lielās dziesmas, ieskaitot to pašu Dūkņu silu, Lauztās priedes u.tml. Mēs bijām pirmie, kas pēc gaŗa pēckaŗa pārtraukuma dziedājām Garūtas “Dievs, Tava zeme deg” – tiesa, mums nebija sākumā pilnās partitūras, jo tā bija Latvijā paslēpta, bet saīsināta versija. Nekad neaizmirsīšu tās jūtas, kas mūsos iemājoja, pirmo reizi dziedot apgaroto “Mūsu Tēvs” aranžējumu.

No tā arī izrietēja Dziesmu dienu un svētku rīkošana. Anglijā, Vācijā, Zviedrijā tāpat dibinājās koŗi, un dzima nepieciešamība apliecināt to, ka latvieši ir, un ka tie grib tikties un veidot kaut ko brīnišķīgu. Šeit nav vieta iedziļināties ārpus Latvijas notikušo Dziesmu svētku vēsturē, bet piedāvāju vienkārši dažas ainas no svētkiem gadu gaitā.

Sabiedriskā darbība

Blakus diriģēšanai un dziesmu svētkiem, tēvs arī rīkoja koncertus un citus sarīkojumus. Viņam ir tāds jauks raksts, kur viņš atstāsta trimdas mūziķu dzīvi. Vispirms uzraksti kādu skaņdarbu, tad noturi mēģinājumus ar kori vai solistu, tad sarunā zāli, izreklamē koncertu, ierodies koncerta dienā zālē, saliec krēslus, notur mēģinājumu, piedalies koncertā pašā; pēc koncerta sakārto zāli, izmēz grīdu, dodies mājup; un nākošajā dienā uzraksti recenziju. Un tas ir tikai ļoti neliels pārspīlējums, jo tā tiešām bija. Mūziķa dzīve pārklājās ar sabiedrisko darbu, arī tāpēc, ka tēvs labi rakstīja. Viņam ir daudz rakstu par mūzikas dzīvi, par citiem komponistiem, daudz recenziju (vienmēr godīgi, bet saudzīgi – viņš nebija no tiem, kam patīk kādu dziedātāja vai ansambļa sniegumu nolīdzināt līdz ar zemi).

Bet blakus tam visam arī bija politiskā darbība – ilgus gadus Alberts Jērums kalpoja Latviešu Nacionālajā padomē, arī toreizējā Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrā – organizācija, kas pārtapa par Eiropas latviešu apvienību. Un faktiski arī Dziesmu svētku rīkošanu tēvs uzskatīja par polītisku darbību, un neapšaubāmi tā arī tāda bija. Viņš teica to, ka Dziesmu svētkiem bija tā jēga, ka tie saglabātu vienu paaudzi Latvijai, un tas arī vismaz daļēji izdevās.

Autors

Noslēgsim ar paša Alberta Jēruma vārdiem, iespējams veltītiem LLK desmitgadei. Šo rakstu varam veltīt visiem koristiem, bet īpaši Londonas latviešu koŗa esošajiem un bijušajiem soprāniem, altiem, tenoriem un basiem.

“ Kas ir koris?

Koris ir tautisks iestādījums kas sanāk kopā piektdienas vakaros dzert kafiju ar magoņmaizītēm, pieminēt nedēļas notikumus, plēst koŗa priekšnieka mīkstās mēbeles un diriģenta klātbūtnē, viņa matiem jūtami sirmojot, kārtot visādas citas darīšanas,

Koŗa mērķis un uzdevums

Brīvprātīgi veicināt dzimumdienu, dziesmu svētku un citu jubileju svinēšanu, izkopt tautiešu talantus rasola un cepumu gatavošanā, pienācīgi atzīmēt Zvaigznes dienu.

Kora sastāvs

Koris dzied divvalsīgi, četrbalsīgi, daudzbalsīgi, vienbalsīgi. (Kļūdas labojums: vienbalsīgi ievēl tikai draudžu, biedrību un Daugavas Vanagu priekšsēžus).

…

Zemākā balss saucās soprāns. Soprānu dzied jaunas meitas, rucavietes, nīcenieces un citas tautietes kuplos brunčos.

Alts jau ir augstāka balss. To paklusā balsī dzied  dāmu komitejas locekles.

Tenoru dzied katrs, kam piektdienas vakari brīvi.

Bass patiesībā nav balss, bet amats, apmēram tā, kā goda prezidijs ziedojumu vākšanas pasākumos. Basu dzied draudžu un biedrību priekšnieki, draudzes valdes locekļi, fondu priekšnieki, mediķi, filozofi un visi tie, ko diriģents citādi nevar valdīt. Pēdējos sauc par kontrabasiem. Dabiski – jo vairāk priekšnieku basos, jo labāk skan. Koŗa kvalitāti ievērojami uzlabo žurnālistu piedalīšana basiem. [….]

Koŗa inventārs

Iespējamās robežās korim vajadzētu

1. Kafijas vārāmo mašīnu
2. Soliņus, kur koncertos pakāpties altiem un tenoriem
3. Eglītes kāju kora Ziemassvētku eglītei
4.  Diriģentu.

Katrs korists ir svēti pārliecināts, ka koris bez diriģenta varētu tīri labi iztikt, tikai tradīcija pavēl to pieciest. Katrs korists tic arī, ka viņa diriģents ir tāds, kāds nu ir, bet citu koŗu diriģenti – jā, tie ir pavisam cita klase! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc kori ir tik dedzīgi dziesmu svētku rīkošanā. Vienkāršāk gan būtu katru piektdienu apmainīties diriģentiem.

Diriģenti ir:

1. Neprecējušies
2. Sirmiem matiem
3. Kruzuļainiem matiem.

Neaplūkosim te neprecējušos diriģentus, tas lai paliek soprāniem. …. Zinātniekiem mati nogūlušies uz sāniem, diriģentiem – pa visu galvu.

Ideāls diriģents ir neprecējies, sirmiem un kruzuļainiem matiem. Tāds latviešiem bijis tikai viens. […..]

Likvidēšanās

Kopš Neiķena laikiem nav vēl piedzīvots, ka kāds latviešu koris būtu likvidējies. Par šo tematu nekā nevaru teikt.”

Novēlu Londonas latviešu korim arī vispār nedomāt par likvidēšanos, bet dziedāt vēl septiņdesmit skanīgus gadus!