Kas liek cilvēkam par kaut ko aizdomāties — vienalga, par kuru tēmu – ir viena no dzīves lielajiem noslēpumiem. Kāpēc Ņūtons sāka domāt par zemes pievilkšanas spēku, kad pēkšņi ābols no ābeles krita (ja tas nav vispār mitoloģisks stāsts)? Kā tas gadījās, ka Arhimēds, kuŗš taču diezgan regulāri mazgājās, tieši tajā reizē izlēca kails no vannas, ar vārdu “eurēka” ( εὕρηκα – es esmu atradis) (un kāpēc mēs nesakām ‘heurēka’, starp citu?), ar vārdu sakot, saucot “heurēka! esmu atklājis Arhimēda principu!”? Kāds iedvesmas brīdis, kāda atskārsme aplidoja Bēthovenu, iekaļot galvā DA DA DA DAM, DA DA DA DAM? Angļu zinātniskās fantastikas autors Terijs Prečets (pats laikam nereti iedvesmas upuris) domāja, ka Visums ir pilns ar iedvesmas fotoniem, kuri lido cauri matērijai, bet pilnīgā randomā. Tā, piemēram, varētu būt brīdis, ka govs, mierīgi gremodama savā kutī, pēkšņi saprot, kā būtu jāatrisina Hadamarda matrices problēma; bet diemžēl, tai pietrūkst valodas spējas to izskaidrot lopkopim, un tā problēma paliek neatrisināta. Vai arī dievišķīga meldija, tāda, kas liktu visiem apraudāties un dziedinātu ikvienu sirdi, iebirst stārķa galvā: un varbūt tieši tāpēc Staiceles stārķis pagājušajā vasarā centās ielauzties bibliotēkā, sitot ar knābi pa durvīm, jo viņam steidzīgi vajadzēja, ka bibliotekāre Anita to pieraksta.

Lai ar kā, ir arī tādi brīži, kad iedvesmas fotoni tomēr trāpa pareizā vietā. Vai tā varam izskaidrot to, ka Nacionālā apvienība, valdības koalīcijas līdz šim klusie partneri, izlēma, ka tieši šajā brīdī, kad valsts cīnās ar lielāko krīzi kopš neatkarības pirms turpat 30 gadiem, slimnīcas grimst zem darba slodzes, un tautsaimniecība ir zem milzīgas jautājuma zīmes (veikali slēgti, kafejnīcas nedarbojas, tūrisma industrija nolīdzināta), nemaz par izglītības sistēmu nerunājot, tieši TAGAD jāpaceļ jautājums, kuŗš noteikti šķels tautu un aizņems laiku Saeimā, valdībā, politiskajās partijās un ticīgo kopienās.

Kādu brīdi padauzījusi galvu pret sienu, sāku ieklausīties dažādās balsīs šeit Latvijā – par un pret šo maiņu, kas izteiktu Satversmes 110. pantu šādā redakcijā:

“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis). Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

Daudziem cilvēkiem, kuri ir spējuši argumentus daudz skaidrāk, nekā es, varu tikai piekrist par to, ka šādas pārmaiņas nav vēlamas – juristam Laurim Liepam, Elizejas mācītājiem Paičam un Simanovičam, kā arī dažu garīdznieku un citu ļaužu atklātai vēstulei Saeimai – tiešām aicinu ikvienu lasītāju ieskatīties vai ieklausīties šajos viedokļos – varat uzklikšķēt uz visām saitēm. Bet tāpat respektēju darbu, ko mācītājs Aleksandrs Bite ieguldījis savā vēstulē, pat ja nevaru vēstulē izteiktajam viedoklim nekādīgi piekrist.

Un tur ir tā sāls. Mēs esam dažādi. Mūsu viedokļi atšķiŗas. Bet es neuzskatu, ka Aleksandrs ir ļauns, dumjš, nekristīgs, sātanisks, tikai tāpēc, ka viņam nepiekrītu. (Un šie visi ir vārdi, kas pēdējās nedēļas laikā ir nākuši manā virzienā, arī apšaubot to, ka es jebkad būtu Bībeli lasījusi).

Pirms vairākiem gadiem piedalījos Porvo kopienas Baznīcu konsultācijā par ģimenes un laulības jautājumiem. Pēc konferences man uzticēja konferences materiālu rediģēšanu, un līdz ar to iepazinos ar ārkārtīgi plašiem materiāliem no luterāņu un anglikāņu tradīcijām par šo visu – par lauku, kas izraisa ne tikai teoloģiskas pārdomas, bet arī asas emocijas, kuŗas bieži vien paši nesaprotam līdz galam (arī uz mani tas attiecas). Skaidrs bija tas, ka viedokļi bija ārkārtīgi atšķirīgi – un nevis anglikāņu-luterāņu starpā, bet katras konfesijas iekšienē virmo nesaskaņas. Toties varējām sēdēt pie viena galda. Varējām runāt atklāti viens ar otru, neapsaukājoties un nebaidoties no sekām, ja izsakām viedokli, kas kādam vai kādai nepatiktu. Kristieši var tikties un runāt par pretrunīgiem jautājumiem, var respektēt tos, kam atšķirīgs viedoklis. Tā kāpēc tas ir, ka tik ļoti bieži to nedarām?

Bet šonedēļ pienāca Anglikāņu-luterāņu biedrības žurnāla “The Window” janvāŗa numurs, kuŗā, paldies mīļajam Dievam, atradu rakstu, kas atsvaidzināja prātu un dvēseli. Šī biedrība pastāv tikai tāpēc, lai abu konfesiju pārstāvji – un citi – varētu vienkārši tikties un runāt, iepazīties, lūgt un veidot pētījumus kopā. Atļaušos citēt no šī raksta, kas pārņemts no Pasaules luterāņu federācijas ziņām:

The Rev Caroline Christopher also shared her experience of working as the manager of a large hostel for students in Chennai, providing a safe place to stay for many orphans, single mothers and destitute women from different religious backgrounds. In discussions that followed her presentation, participants reflected on the importance of such “prophetic diakonia” as a hallmark of Lutheran witness within secular or multi-faith societies. Participants noted how faithful acts of love in daily life may be the only sign of the Church that people ever experience. The webinar’s host, the Rev Dr Chad Rimmer, Programme Executive for Identity, Communion and Formation in the LWF’s Department for Theology, Mission and Justice said, ‘The priesthood of the baptised reframes the way people understand power, and feel able to participate in transformation. It says that no matter what your occupation or passion in life, the Spirit equips you to share Christ’s love in every sector of society … This webinar took place 500 years from the day Luther published his treatise on the Freedom of a Christian. It describes God’s love as a gift that liberates us from bonds of injustice, and compels us to serve our neighbour in eco-nomic, social, religious, political and, I’ll add, ecological spheres.

Tātad, šī mācītāja no vienas no Indijas luterāņu baznīcām stāstīja par to, kā baznīca gādā par bāreņiem, nabadzīgām mātēm un bērniem. Bet pats svarīgākais – šāda ‘pravietiska kalpošana vai diakonija’ ir tas, kas apzīmē luterāņu kalpošanu sekulārā kontekstā, vai tur, kur daudzas ticības satiekas. Semināra dalībnieki atzīmēja, ka

uzticīgas mīlestības darbi varētu būt vienīgās Baznīcas zīmes, ar kuŗiem cilvēki vispār sastopas.

Kur Latvijā ir mūsu pravietiskā kalpošana? Iekš tā, ka mēs, kristieši, viens otru zākājam raidījumos un feisbukā? Taču nē. Un mēs nedrīkstam pieļaut to, ka strīds par Satversmes 110. pantu mūs novirza no svarīgākā un aktuālākā – kā šajā pandēmijas laikā kalpot Dievam un Dieva bērniem? Kā varam paust Kristus evaņģēliju cilvēkiem, kuŗiem ir bail, kuŗi sēro vai ir depresijā – mediķiem, kas ir zem spiediena, vai kādai sievietei, kuŗas sirmais tētis nupat ir aizgājis mūžībā?

Tur gan derētu kāds Svētā Gara iedvesmas fotons.