Šodien ir 19. novembris, pirmā diena no Latvijas otrās simtgades, un līdzīgi daudziem, cīnos ar emociju paģirām pēc intensīvajām, piesātinātajā dienām, kuras ilgi gaidījām un gatavojām. Šodien, vēsajā pirmdienā, ieviesusies tāda viegla oblomoviska apātija. Un no tās veidojas šīs pārdomas, jo jācenšas tomēr saņemties, pieslieties kājās un uzprišinàt apjukuši psihi,

Pārdomas par ko? Divas sarunas; viena tai fantāziju zonā, kuru saucam par Feisbuku/Facebook, otra telefonā (bet arī ne vecmodīgajā, klausulīgajā, bet caur Mesendžeru). Pirmajā sarunā, kurā netīšām iemaldījos, pēdējais komentārs (vismaz pēdējais, kuram pievērsu uzmanību) bija šāds: tādiem liberastiem nav jāatvainojas. Šo ‘portmanto’ vārdu attiecināja uz mani – tātad uz liberālo pederastu (pederasti?). Netaisos iztirzāt, ko tas varētu nozīmēt, ja sievieti apraksta kā pederastu (pederasti?). Bet acīmredzami šeit, un daudzviet citur, vārds ‘liberāls’ tiek lietots nievājoši, negatīvi un ar nicinājumu; un tādiem cilvēkiem var kāpt uz kājas vai uz dvēseles bez atvainošanās.

Kā tas var būt? Kāpēc vārds ‘liberālis’ ir kļuvis par apvainojumu? Man ir daudz draugu, kuri savos teoloģiskos, polītiskos, sociāli psiholoģiskos uzskatos ir konservatīvi; mēs runājam, diskutējam, nepiekrītam viens otram, bet ne tāpēc viņus uztveru kā dumjākus vai sliktākus cilvēkus. Tas pats taču attiecas uz tiem, kuri nēsā birku ‘liberālis’ apzināti, un ar zināmu lepnumu.

Merriam Webster vārdnīca par liberālismu raksta tā:

“of, relating to, or based on the liberal arts , liberal education: 

archaic  : of or befitting a man of free birth

of or befitting a man of free birth

2a: marked by generosity, OPENHANDED, liberal giver

b: given or provided in a generous and openhanded way a liberal meal

c: AMPLE, FULL

3obsolete  : lacking moral restraint : LICENTIOUS

4: not literal or strict : LOOSE, liberal translation

5: BROAD-MINDEDespecially  : not bound by authoritarianism, orthodoxy, or traditional forms

6a: of, favoring, or based upon the principles of liberalism”

Tātad atskaitot 3.definīciju (kurai piezīme, ka tā novecojusi), te iet runa par brīvību, par devīgumu, pilnību, plašu vērienu. Un man būtu par to jākaunas, ka gribu ar šādiem jēdzieniem saistīties? Cik tas ir savādi. Bet tomēr saprotu, ka daudziem cilvēkiem tas tā ir, un vārds liberālis ir ieguvis – neviļus un nesaprotamā veidā – šo visatļautības, graujošo antikristīgo un prettikumīgo piegaršu. Ko ar to darīt? Cīnīties par to, ka cilvēki saprot, ka tas tā nav? Pārdefinēt sevi – sak’, es jau neesmu liberālis, bet postpostmodernists? Vai pārtulkot burtisko latīņu valodas nozīmi, un saukt sevi par brīvistu?

Katrā ziņā, lai kliedētu šaubas, manas izejas pozīcijas, kuras ir tieši tādas pašas, kā bija 16. novembrī, varētu būt:

1. Es tiešām lasu Bībeli.

2. Es neuzskatu, ka iedziļināšanās Bībeles tekstā un tā analīze grauj ticību: tieši otrādi, tas man ļauj saprast Dieva brīnumu un varenību, kā arī izjust viņa klātbūtni vājumā, aizvien vairāk, dziļāk un patiesāk.

3. Es ticu, ka mēs visi Dieva bērni esam radīti pēc viņa tēla un līdzības. Sievietes un vīrieši, balti un melni, slimie un veselie, streiti un geji, bagātie un nabagie; visi mēs esam Dieva bērni, un mums nav nekādu tiesību darīt citam pāri, miesā vai garā.

4. Es ticu, ka Dievs mūs visus, visus mīl; par spīti tam, ka esam visi grēcīgi, nepilnīgi, nevīžīgi, un reizē skaisti, mīloši un mīlēti, devīgi, pašaizliedzīgi. Un tāpēc mums nevienam nav tiesību citus nicināt (t.s. neredzot pašiem pusmežu, kur nu vēl baļķi, savās acīs, bet aizrādot citiem par mazo skaidiņu).

Ja tāpēc kāds grib mani dēvēt par liberasti (liberastu?) – labi, pieņemšu un iešu tālāk. Un negaidīšu, ka man atvainosies.

Otrā saruna mani saraudināja, laikam īpaši minēto emocionālo paģiru dēļ. Sens draugs piezvanīja pasākuma sakarā, un negaidīti mani slavēja par kaut ko, kur tiešām nejutos to pelnījusi. Kāpēc asaras? Jo es sapratu, ka es gribētu tik ļoti būt tas cilvēks, kurš tiešām ir padarījis to, ko man nepelnīti piedēvēja. Un līdz ar to arī sapratu, ka ir vērts sevi atdot cēliem mērķiem. Ir vērts ziedot laiku un enerģiju, līdzekļus un pūles, lai panāktu pat kaut mazāko labumu citiem cilvēkiem, draudzei, tautai, ģimenei. Latvijas divsimtgadi nesagaidīšu šai saulē. Bet kamēr vien varu, iešu tālāk, strādāšu, cik spēšu. Un neklausīšos negācijas un nemeklēšu skabargas citu acīs. Tā ir mana mazā dāvaniņa sev 2018.g. 19. novembrī.

 

Leave a Reply

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s