Kaut kur mums ir īstas mājas…

Šo referātu lasīju konferencē “FREMDE HEIMAT EUROPA. Zwischen Heimat und Flucht” 2017.g. jūnijā. Konferenci organizēja “Geschäftsstelle Europäische Bibeldialoge der UEK” (Apvienoto evaņģēlisko baznīcu Bībeles dialogu biedrība)

Biogrāfija

Tā, lai visi saprastu, kāds ir fons, uz kura šo referātu esmu veidojusi, nedaudz par sevīm pastāstīšu. Esmu dzimusi Londonā, Anglijā, latviešu ģimenē. Mani vecāki abi bija bēgļi pēc 2. Pasaules kaŗa. Māte devās bēgļu gaitās tad, kad Padomju savienības kaŗaspēks ienāca Latvijā. Viņas pirmo vīru, Alfrēdu Tālnoru, arestēja 1941.g. aprīlī, aizveda uz Astrahaņu pēc 1941.g. 14.jūnija, kur viņam piesprieda nāves sodu. Tātad tad, kad PSRS spēki atkal tuvojās Latvijai, mātei nebija izvēles, un 1944.g. viņa devās trimdā. Atlikušo mūža daļu viņa nodzīvoja Londonā, kur viņa arī satika tēvu.

Tēvs ir dzimis Igaunijā, latviešu ģimenē. 1943.g. (ja nemaldos) iesauca vācu armijā, un – kaŗam beidzoties – viņš atradās vācu frontes pusē.

velta

Lai gan viņam Latvijā palika pirmā sieva, aktrise Velta Krūze, un maza meitiņa, Inga, viņš nevarēja vairs tikt atpakaļ; un arī viņš nonāca Londonā, kur apmetās nākošo 30 gadu mītnes zemē; lai gan vēl kādu laiku bija cerējis atgriezties, un pat rakstīja pirmajai sievai 1947.g. un vaicāja – ko viņam darīt? Velta gan atbildēja, ka nav droši viņam doties atpakaļ uz Latviju; un jādomā, ka tā bija taisnība, jo visticamāk viņi abi, kopā ar manu pusmāsu, būtu arī nonākuši Sibīrijā.

Tā, nonākuši abi Londonā, viņi satikās, un 1953. g., tieši 10 gadus pēc manas māsas piedzimšanas Latvijā, es piedzimu Anglijā.

1953.g. ziema

Bet vecāku dzīves (ļoti izteikti), kā arī mana dzīve (tikai mazliet mazāk izteikti) ritēja lielākoties latviešu sabiedrībā, latviskā vidē (bet pie tā atgriezīsimies). Mājās runājām tikai latviešu valodu; vecākiem tikpat kā nebija neviena drauga – angļa; abi bija polītiski aktīvi, un tēvs jo īpaši kultūras dzīvē aktīvs. Viņš bija komponists, diriģents, Dziesmu svētku rīkotājs, kultūras dzīves vadītājs – viss, protams, latviešu-trimdinieku kontekstā.

Vēlāk arī apprecējos ar latvieti, arī Anglijā dzimušu, un ģimenē mums auga 2 meitas; abas arī runā latviešu valodu un spēlē un dzied latviešu folk-pop ansamblī.

Visu mūžu nodzīvojuši ārpus Latvijas, pirms 3 gadiem ar vīru “atgriezāmies” Latvijā (arī pie tā jēdziena atgriezīsimies); vietā, par kuru visu mūžu esam domājuši un sapņojuši. Un tas ir mums jautājums – vai šeit ir mājas vai svešatne? Vēl pie tam, pēc gadiem, kad Londonā strādāju arī latviešu luterāņu draudzēs, šeit, dīvainā kārtā, kalpoju angļu valodā, starptautiskajā Anglikāņu draudzē.

Kas ir Heimat – mājas?

Ģeogrāfiska definīcija

Kā vispār definējam savu Heimat? Varbūt, ka definējam tīri fiziskā ziņā – resp. mājas ir vieta, kurā dzīvojam. Bet tad ir jautājums: cik plaši vai šauri ievelkam robežas. Vai Latvija ir mana ‘Heimat’? Vai varbūt Rīga? Jeb tikai Miera iela? Vai arī, pretējā virzienā dodoties, Baltijas valstis (galu galā, mans DNS droši vien norāda uz ģenētisku piederību arī igauņu tautai un lībiešiem); varbūt, ja sevi uzskatu par 20.g.s. bērnu, uzskatu Eiropu par savu Heimat?

Ģeogrāfiskām definīcijām ir savas ļoti pretrunīgās izpausmes. Ja padomājam, kas rakstīts 2.Mozus grāmatā 23.31-33.

“Un Es likšu tavas robežas no Niedru jūras līdz Filistiešu jūrai un no tuksneša līdz Eifratas upei, jo Es tās zemes iedzīvotājus došu jūsu rokā, ka jūs tos izdzītu sev pa priekšu. Neslēdziet nekādu derību nedz ar viņiem, nedz ar viņu dieviem.
Viņi lai nedzīvo tavā zemē, ka nepamudina tevi grēkot pret Mani, jo, ja tu kalposi viņu dieviem, tas tev kļūs par slazda valgu.”

Lai gan, protams, Israēlas valsts teritorija nekad nav tik tālu izpletusies, kā šajā tekstā Dievs savai tautai sola, tomēr šobrīd Israēlā viens no pamatojumiem tam, ka Israēla uzskata visu Jeruzālemi par savu teritoriju, ir šis Torā izteiktais solījums. Īsi pēc 1967.g. kara, Israēla aneksēja Austrumjeruzālemi, kas veido daļu no Rietumkrasta, un kur toreiz galvenokārt dzīvoja palestīnieši. Vēl līdz šajai dienai Israēlas valdības ir vienmēr uzsvēruši to, ka Jeruzaleme ir valsts ‘mūžīgā un nedalāmā’ galvas pilsēta. Israēlas 1948. g. Neatkarības deklarācija arī skaidri iezīmē saiti starp ēbrēju identitāti un Bībelē definēto un aprakstīto ‘Eretz Israel’. “ERETZ-ISRAEL (the Land of Israel) was the birthplace of the Jewish people. Here their spiritual, religious and political identity was shaped. Here they first attained to statehood, created cultural values of national and universal significance and gave to the world the eternal Book of Books.”[1] Un ir tā, ka, piešķirot definētai zemes teritorijai šādu svētuma piedevu, kļūst, protams, neiespējami no tas jebkādā veidā atsacīties un jebkādu kompromisu atrast.

Jaunajā derībā atrodam zināmu kontrastu. Jēzus, piemēram, par sevi saka tā (Mateja ev. 8.19-20)

“Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: “Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu.” 20 Un Jēzus tam saka: “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt.””

Šī doma par to, ka mūsu dzīvēs virs zemes mums paliekamu vietu neatrast, caurvij Jauno derību. Tā Vēstulē ēbrejiem (13.12-14) lasām:

“Tāpēc arī Jēzus, lai ar Savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami! Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo.”

Šī doma, ka mēs kā kristieši kaut kādā ziņā vienmēr atrodamies ‘ārpus vārtiem’, vienmēr nakamās pilsētas meklējumos, ir ļoti būtiska. Tam būtu arī jānozīmē to, ka mūsu ticība nav saistīta ar kādu ģeogrāfisku vai nacionālu identitāti; bet bieži vien ir tā, ka mēs savas mājas izjūtam caur emocijām.

Emocionālās mājas

strelerte_serviins_egliens_112

Izcilā latviešu dzejniece Veronika Strēlerte rakstīja šādus vārdus dzejolī Mājas:

“Kaut kur mums ir īstās mājas,

Mēs jūtam un tiecamies turp.

Bet gadi atnāk un krājas,

Un mēs vēl jautājam — kurp?”

Un dzejoļa beigu rindas:

“Kaut kur mums ir īstās mājas.

Var dzīve no tām ilgi šķirt —

Kādreiz tur būs jāapstājas,

un kaut tikai dusēt un mirt.”

Šī sajūta, tik asa un bieži vien smeldzīga, ka ir vieta šai pasaulē, kur tiešām jutīsimies kā mājās; vieta, kas mūs vienmēr pie sevis velk, un kura ir neaizmirstamā, kaut paiet gadu gadi, bija ārkārtīgi raksturīga mūsu latviešu trimdai. Aizmirst Latviju – tā bija nodevība daudzu acīs; un atceros, cik šokēts bija tēvs, kad viens no brāleniem viņam paziņoja, ka viņaprāt izteiciens ‘Ubi bene, ibi patria’ (Kur labi, tur tēvija) atbilst arī viņa dzīves uzskatiem.

Atradu ļoti trāpīgu citātu Konrad-Adenauer-Stift mājas lapā par migrāciju.

“Oftmals bilden sich die Heimatgefühle erst heraus, wenn man sich fernab der Heimat befindet; nur im Nachhinein bemerkt man, was man vorher nie wahrgenommen hat. Der österreichische Schriftsteller Alexander von Villers sagte dazu einmal: „Der Mensch hat immer eine Heimat und wär es nur der Ort, wo er gestern war und heute nicht mehr ist. Entfernung macht Heimat, Verlust, Besitz.“ Wenn Heimat nun ausschließlich die Verbundenheit zu einem verlorenen oder zerstörten Ort wäre, dann würden Migranten niemals eine neue Heimat finden.”[2]

Tātad mūsu ilgas pēc mājām veidojas tad, kad esam tālu no tām. Austriešu rakstnieks fon Villers teicis, ka cilvēkam vienmēr ir mājās, arī ja tās ir tā vieta, kur tas vakar atradās, bet šodien vairs tur nav.

No kā veidojas šādas emocijas – tas varbūt pārāk sarežģīts jautājums, lai dažās minūtēs atrisinātu; bet varam konstatēt, ka šādas ilgas pēc pazaudētās dzimtenes varam atrast gandrīz jebkurā kultūrā, jebkuros cilvēkos, kas spiestā kārtā atstāj savu ‘dzimteni’ vai izvēlēto mājvietu. 137. psalms, rakstīts tajā laikā, kad ļaudis no Jūdas atradās Bābeles trimdā, ar savu ārprātīgo noslēgumu, izsaka šo izmisumu skaudri.

“Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. ² Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos,³ jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: “Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!”

⁴Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? ⁵Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! ⁶Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! ⁷Piemini, Kungs, Edoma bērniem Jeruzālemes nelaimes dienu, kad viņi teica: “Noārdiet, noārdiet to līdz pamatiem!” ⁸Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi!
⁹Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!”

Interesanta piezīme: Amerikas luterāņu dziesmu grāmatās (tai skaitā ‘Evangelical Lutheran Worship nr 701’) atrodama dziesma, kura izmanto 137.ps. vārdus; un tā ir dziedāma pie latviešu tautas dziesmas meldijas ‘Kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā’; sēru dziesma, kura apdzejo apspiestu bāreņu likteni. Savijas psalma vārdi ar latviešu tautas dziesmu, atpsoguļojot visu trimdinieku un bēgļu likteņus un raudas. Jo tādi mēs, latviešu trimdā, jutāmies, laikam, kā bāreņi svešā zemē, kuŗiem atņemta Māte Latvija, un kuŗi vēlējās dziedāt tikai savu, un nevis svešu dziesmu.

Garīgās mājas

Te man gribētos citēt Sv. Augustīna slaveno teicienu, kuru atrodam ‘Atzīšanās’ pirmajā rindkopā.

“Tu [domāts Dievs] mudini [cilvēku] priecāties, tevi slavējot, jo tu esi mūs radījis sev pašam un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru tevī’.”[3]

Vienīgi tad ir mūsu sirds mierīga, ja tā Dievā atrod savu visaugstāko Heimat; un tas ir miers, kuru mums var tikai Dievs dot – kā Jēzus saka Jāņa ev. (14.27) “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”

Kāpēc? No vienas puses loģiski, jo ģeogrāfiskās mājas mums daudz kas var atņemt – kaŗš, karjera, bads – apstākļi visvisādi. Arī tad, ja paliekam uz vietas un nekur nepārvācamies, pasaule ap mums var mainīties līdz nepazīšanai, un mēs jūtamies kā svešinieki un piedzīvotāji paši savā ģeogrāfiskajā telpā. Un tad vienīgā drošība, kura mums paliek ir tā, kuru atrodam 139.psalmā (7-12)

“Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.”

Augustīns, apcerot šo psalmu, raksta tā: “Tātad manis nebūtu, mans Dievs, manis vispār nebūtu, ja tu nebūtu manī. Vai drīzāk – manis nebūtu, ja es nebūtu tevī, no kura ir viss, caur kuru ir viss, kurā ir viss?”[5]

Varētu arī teikt, ka mums garīgās mājas ir tur, kur Dievs mūs sūta – līdzīgi kā Abrams un Sarai, kuri devās projām no dzimtes mājvietas, no savas zemes, sekojot Dieva aicinājumam – lai beigu beigās svešā zemē veidotu ne tikai sev, bet saviem pēcteču miljoniem jaunas, Dieva svētītas mājas.

Heimat oder Fremde?

Konrad-Adenauer-Stift mājas lapa atgādināja vēl vienu brīnišķīgu Augstīna izteicienu; šo Augustīns saka par laiku:

“Kas gan ir laiks? Kas gan spētu to vienkārši un īsi izskaidrot? …. Ja neviens man to nejautā, es zinu, bet, ja vēlos to izskaidrot kāda, kas jautā, es nezinu.”[7]

Tā arī man – pēc būtības zinu, ka Latvija ir manas mājas, mana, vismaz uz šīs zemes, paliekamā vieta. Bet kad man prasa to izskaidrot, atrodu, ka man nav skaidru un loģisku domu par to. Sākumā jau teicu, ka mēs Londonā dzīvojām latviešu sabiedrībā – gandrīz tādā latvietības kokonā. Bet, atbraucot uz Latviju, atrodam, ka mūsu latvietība atšķiras no šejienes latvietības. Tas, protams, ir saprotami un dabīgi; jo mūsu kultūra bija tā, kuru mūsu vecāki paņēma līdz savos bēgļu koferīšos 1944.gadā; un vēl, protams, ar krietnu mītnes zemju piejaukumu. Latvijā viss attīstījās pa citu ceļu. Tā, piemēram, lai gan runāju samērā labi latviski, pieļauju vairāk gramatisku kļūdu runājot un rakstot (kā savādāk? Neesmu nevienu dienu gājusi skolā šeit – mana valodas izglītība ir no vecākiem un no Svētdienas skolas Londonā, kura, starp citu, pirms 2 gadiem nosvinēja 65. jubileju!); un mana izruna nav tāda, kāda ir Latvijā dzimušajiem un augušajiem. Varētu teikt, ka trimdā bijām svešinieki savās mītņu zemēs, un tagad esam arī daļēji svešinieki savu vecāku dzimtenē.

Varbūt bēdīgākais ir tas, ka mēs visi cerējām – vairāk, mēs visi sagaidījām – ka šeit atradīsim tiešām savas garīgās mājas; vietu, kurā beidzot varam ‘dziedāt Tā Kunga dziesmas savā zemē’. Bet ir izrādījies, ka retais no trimdas/svešatnes atgriezies cilvēks ir spējis iedzīvoties Latvijas ev.-lut. baznīcā. Mana pieredze, diemžēl, ir tāda, ka šobrīd manas garīgās mājas vistiešāk ir angliski runājošā draudzē, kurā kalpoju – draudzē, kas ir pilna ar svešniekiem, iebraucējiem; bet arī ar latviešiem un krieviem, kuri nav atraduši vietu t.s. tradicionālajās konfesijās šeit Latvijā. Mēs daudzi Sv. Pestītāja draudzē esam tādi kā marģināļi, cilvēki, kuri nekur gluži neiederas; bet kopā mēs veidojam šīs garīgās mājas, kur cenšamies būt pieņemoši un sagaidīt visus, tā kā to darīja Kristus.

Bet tomēr, par spīti visam, man un daudziem, kas ir ‘atgriezušies’ uz zemi, kurā neesam dzimuši un auguši, šeit jūtamies kā savā ‘Heimat’, un to laikam nekad ar vārdiem neizskaidrot. Šeit ir mūsu saknes; šeit varam slavēt Dievu savā valodā; ar Veronikas Strēlertes vārdiem, šeit ir īstās mājas, uz kurām esmu tiekusies; šeit esmu apstājusies, šeit dusēšu un miršu.