Džordans Pītersons. Jordan Peterson. Vārds, kuŗš ir daudziem uz lūpām – un, gandrīz vēl interesantāk – kuŗa raksti un YouTube ierakstu saturs ir acīmredzot palīdzējuši veidot daudzu Latvijas konservatīvāko ‘influenceru’ domas. Viņa leksiku un domāšanu varējām skaidri saskatīt arhibīskapa Jāņa Vanaga intervijā laikrakstā ‘Mājas Viesis’ šā gada 21.jūnijā (par to vēlāk); tā arī Vijas Beinertes rakstā la.lv 24. jūlijā, kur lasām šādus vārdus:

“To, ka tālāk par noārdīšanu, asiņu jūru un līķu kalniem marksisti netika, ASV skolās nemāca. Un arī to, ka 60. gadu beigās Žaka Deridā pasludinātā postmodernisma ēra patiesībā bija tas pats vecais marksisms, tikai jaunā iepakojumā un ar nedaudz piekoriģētiem uzsvariem “sociālā taisnīguma” principos. Neomarksisma ideju sfēra nu jau aptvēra antropoloģiju, lingvistiku un reliģiju, kā arī feminismu un geju un lesbiešu studijas.”

Šo rinkopu tikpat labi būtu varējis  rakstīt Džordans Pītersons.

Pirms ķeramies pie satura, daži vārdi par pašu Pītersonu. No viņa mājas lapas:

“Dr. Jordan B. Peterson is a professor of psychology at the University of Toronto, a clinical psychologist and the author of the multi-million copy bestseller 12 Rules for Life: An Antidote to Chaos, #1 for nonfiction in 2018 in the US, Canada, the UK, Australia, New Zealand, Sweden, the Netherlands, Brazil and Norway, and slated for translation into 50 languages.”

Tulkojums latviešu valodā: “Dr. Džordans B. Pītersons ir psiholoģijas profesors Toronto Universitatē, ārsts-psihologs un daudz miljonu eksemplāros pārdotā bestsellera “12 Likumi dzīvei” autors, Nr. 1 pārdoto grāmatu sarakstos ASV, Kanādā, Jaunzelandē, Austrālija, Zviedrijā, Nīderlandē, Brazīlīja un Norvēģijā, un nozīmēta uz tulkošanu 50 valodās”.

Mājas lapā arī teikts, ka

• Instagramā Pītersonam ir vairāk nekā 1,300,000 sekotāju
• Facebook vairāk nekā 860,000
• Twitter vairāk nekā 1,4 miljoni
• Reddit vairāk nekā 207,000
• Quora vairāk nekā 34,000 sekotāju un 9 miljonu atbilžu skatījumu

Mans senais draugs, Andris Mellakauls, teiktu – cits jau būtu lielījies; bet man gribētos arī zināt, kā cilvēkam, kurš ir tik aktīvs sociālajos mēdijos, pietiek vēl laika mācīt studentus, rakstīt grāmatas, konsultēt pacientus, ierakstīt YouTube video? Bet tas tā. Kas ir tas, kas padara Pītersonu daudziem cilvēkiem pievilcīgu? To ir mazliet grūti definēt, jo viņa domas ir diezgan izplūdušas un daudzveidīgas, bet žurnāls “New Yorker”, ne pārāk kritiskā raksta par viņu, to dēvē par “vīrišķības evaņģēliju”; Pītersons ir arī liberālisma kaismīgs kritiķis, uzskatot to par vēlēšanos nojaukt pastāvošās un pārbaudītās vērtības, nerēķinoties ar sekām. Bez tam viņš ir viens no pazīstamākiem ‘kultūrālā marksisma’ teorijas aizstāvjiem; viegli saprotams izskaidrojums šai teorijai atrodams The Guardian. Bet par to nedaudz vēlāk.

Ko vēl zinām par Pītersonu? 2020.g. sākumā, tā stāsta viņa meita Mikhaila, viņš nonāca reanimācijā kādā Maskavas klīnikā pēc intensīvas atkarību ārstēšanas un plaušu karsoņa. Viņš esot ilgāku laiku bijis atkarīgs no klonazepāma, benzodiazepina grupas psihotropās vielas. 2018.g. parādījās ziņa, ka – sekojot Mikhailas piemēram – Pītersons pārgājis uz diētu, kas sastāv no liellopa gaļas un ūdens.

Un pilnīgi nekā cita – neviens dārzenis, neviena sakne, neviens piena produkts. Vai tam bija kāds sakars ar to, ka nonāca reanimācijā, nemācēšu teikt; bet nevaru iedomāties nevienu ārstu, diētologu, homeopatu, vārdotāju, medmāsu vai pat miesnieku, kurš ieteiktu šādu diētu kā veselīgu vai pat savienojamu ar izdzīvošanu. Protams ir tā, ka katram cilvēkam ir atļauts kļūdīties, un esam visi gan grēcinieki, gan svētie; un man arī nav tiesību nedz Pītersonu kritizēt par viņa dzīves stilu, nedz arī nosodīt kādu, kas nonācis atkarību žņaugā. Bet neesmu pārliecināta, ka tieši pie šāda guru vērstos, lai uzzinātu, kas ir svarīgākie ‘12 Likumi dzīvei’.

Pievēršoties minētajiem 12 baušļiem, centos arī izlasīt šo grāmatu, bet jāatzīstas, ka tālāk par pusi netiku. Jo pat pirmajās divās lappusēs sastapos ar elementārām problēmām. Pirmkārt, visi pētījumi, par kuriem Pītersons raksta, min omāru (lobsters) uzvedību. Bet pasekojot atsaucēm, izrādījās, ka daudzi no citētiem pētījumi min nevis omārus, bet upes vēžus (crayfish).

Varbūt, ka tā ir tikai neuzmanība no autora puses; bet varbūt arī, ka omāri izklausās nedaudz seksīgāki, nekā pazemīgais upes vēzis.  Piemēram, skat. grāmatas atsauci 8: The effect of social experience on serotonergic modulation of the escape circuit of the crayfish; arī 14. atsauce utt.

Otrkārt, Pītersons, rakstot par sieviešu kārtas “omārēm” (resp. upes “vēzēm”), 9. lpp apraksta to uzvedību kā teritoriālu, un turpina ar secinājumu, ka alfa vīriešu omāri ir pievilcīgāki “omārēm”. Bet citētais petījums par šo parādību faktiski secina, ka sieviešu kārtas upes “vēzes” ir teritoriālas aiz nepieciešamības pasargāt jaundzimušos no citām, plēsīgām, sieviešu kārtas “omārēm” (tā pati 14.atsauce).

Treškārt, 20. lappusē e-grāmatas versijā Pītersons raksta par tiem, kas cieš no agorafobijas. Citēju (savā tulkojumā): “Cietēja tipiski ir pusmūža sieviete, kura bijusi pārāk atkarīga no citiem cilvēkiem. Varbūt, ka sākumā pārāk paļāvusies uz tēvu, kam sekoja attiecības ar vecāku, salīdzinoši dominējošu draugu vai vīru, bez iespējas attīstīt neatkarīgu dzīvi.”

Diemžēl, tā ir tīra fantāzija. Agorafobija attīstās  gandrīz vienmēr pirms 35 gadu vecuma, vidēji ap 20 gadiem.  Tiesa, no slimības sievietes cieš biežāk nekā vīrieši, bet ne tikai. Bet tas neatbilstu tālākajam Pītersona domu gājienam: “Iespējams, ka tas ir kaut kas fizioloģisks, piemēram sirds aritmijas, kas vienalga ir ļoti izplatītas, bet kuras pastiprinās klimaksa laikā, kad sievietes psiholoģiskās pieredzi regulējošie hormonālie procesi svārstās neparedzamā veidā.”

Visās informācijas lapās, kuras esmu varējusi atrast, apmēram vienādi kā cēloņus min:

• depresiju
• citas fobijas, ieskaitot klaustrofobiju
• citus traucējumus saistītus ar baiļu sajūtu (ieskaitot obsesīvi kompulsīvos traucējumus)
• fizisku vai seksuālu vardarbību
• atkarību no psihotropām vielām
• agorafobija ģimenē.

Ja nu psihologam Pītersonam ir pierādījumi par citiem cēloņiem,  būtu labi, ja tas būtu minēts atsaucēs.

Citādi tas viss izklausās kā mērķtiecīgs sieviešu pazemojums.

Tāpat  10.lappusē atrodam šādu vispārinājumu: “Šāda veida uzvedību pastāvīgi attēlo seksuāli atklātās literārās fantāzijās, kuras ir tikpat populāras starp sievietēm, kā kailu sieviešu izaicinošas bildes starp vīriešiem”. Varbūt, ka tā ir tiesa: bet  apgalvot tik neviennozīmīgu “faktoīdu” (kā patīk šis jaunvārds?) bez jebkāda pamatojuma ir ļoti apšaubāmi.

33.lpp e-grāmatā parādās nedaudz uzjautrinoša drukas kļūda – Jawhist, nevis Jahwist; un sekojošā lappusē ir šāds teksts: “Zinātniskās patiesības nonāca atklātībā tikai pirms knapi 500 gadiem, ar Frensisa Beikona, Renē Dekārta un Aizeka Ņutona darbiem. Lai ar kā mūsu priekšteči būtu pasauli redzējuši, tas nebija caur zinātnes lēcu”.

Kur tad Galēns, 2./3. gadsimtu izcilais mediķis un filozofs? Vai arī, piemēram, matemātika, kura jau Babilonijas laikā bija diezgan tālu attīstījusies, tāpat kā astronomija? Vai arī Ēģiptes atklājumi ģeometrijā un medicīnā? Jāpieņem, ka Dr. Pītersons nav pat ieskatījies Vikipēdijas sadaļā par zinātnes vēsturi, nemaz par nopietnāku pētīšanu nerunājot.

Kā pēdējo piemēru gribētos minēt apgalvojumu, kas atrodams jau e-grāmatas 8.lpp.

“Bahs, savukārt, komponēja tik ļoti daudz, ka pārrakstīt viņa rokrakstus prasītu daudzu desmitgadu darba; bet tikai maza daļa no visiem viņa skaņdarbiem piedzīvo regulārus atskaņojumus”.

(Bach, for his part, composed so prolifically that it would take decades of work merely to hand-copy his scores, yet only a small fraction of this prodigious output is commonly performed.)

Jā, Johans Sebastians Bahs tiešām ir komponējis ārkārtīgi daudz; viņa skaņdarbu katalogs (BWV) tiek vēl arvien ar jaunatradumiem papildināts, lai gan pats Bahs jau kopš 270 gadiem ir nolicis spalvu un vada debesu koŗus. Bet pārbaudot šo katalogu ar vairāk nekā 1000 skaņdarbiem, šķiet, ka apgalvojums, ka tikai maza daļiņa (“small fraction”) tiek regulāri atskaņota, liekas pilnīgi maldinošs. Viņa 224 Kantātes tiek pat regulāri visas ierakstītas. 48 Prelūdijas un fūgas ir daļa no katra pianista repertuāra; lielās Pasijas atskan katrās Lieldienās, tāpat citi liturģiskie skaņdarbi, kamermūzikas šedevri (Brandenburgas koncerti, svītas čellam utt. utt.)

Tie ir tikai daži piemēri no šīs grāmatas, bet viss tas norāda uz cilvēku, kuŗš vai nu nepārbauda faktus un apgalvojumus, vai arī uztur ļoti attālas attiecības ar faktoloģisku patiesību.

Kāpēc tad mēs atrodam, ka arhibīskaps Jānis viņa vārdu un domas ir citējis pat 2018.g. 18.novembŗa Latvijas Simtgades svinīgajā dievkalpojumā, veltot Pītersona vārdiem četras no savas svētrunas rindkopām? Tāpat arī 2020.g. jūnija intervijā ar Viju Beinerti izdevumam ‘Mājas Viesis’, arhibīskaps tieši vai netieši caurvij savu teikto ar Pītersona izteicieniem. Piemēram: Pītersons kādā intervijā 2018.g.  saka: “To me, ideology is corrupt; it’s a parasite on religious structures.” Bet arhibīskaps saka “Ideoloģija būtībā ir reliģijas parazīts.”  [Man šķiet, ka abos gadījumos tā ir kategoriju kļūda, jo reliģija ir viena ideoloģiju izpausme]. Tāpat arī arhibīskaps saka – “ kur dabas māte nemitīgi mēģina mūs nogalināt”, kas atkal ir tiešs citāts no Pītersona, no tiem pašiem 12 Baušļiem, 14.lpp, lai gan tas netiek atzīmēts kā tāds; arī nesaprotu, ko tas pēc būtības nozīmē. Vai tad dabas māte tiešām ir tāda persona, vēl pie tam tik ļauna, ka viņa gribētu cilvēci iznīcināt?

Acīmredzami Pītersona domām un nostādnēm ir pievilcība, lai gan, manuprāt, nopietnākā problēma ir ar Pītersona politiski filozofisko domu izpausmi par „postmoderno neomarksismu” vai „kultūrmarksismu”, kuru atbalsta ievērojams skaits konservatīvu polītiķu un baznīcas cilvēku. Doma tāda – pēc tam, ka pasaule atklāja patiesību par Staļinu un PSRS un citu komunistisko režīmu teroriem, slepkavībām un genocīdiem, intelektuāļiem ar kreisu politisko noslieci vairs nebija iespējams atklāti marksismu atbalstīt. Tad politisko marksismu atvietoja cita ideoloģija, ar mērķi ieviest lielāku cilvēku vienlīdzību, bet lietojot valsts varas orgānus un pat varmācību, lai to panāktu. Tas tad tiek dēvēts par postmoderno vai “kultūrmarksismu”. Problēma ir tāda, ka šai ideoloģijai nav neviena redzama pārstāvja, lai gan vēsturiskas saknes tai saredz, piemēram, t.s. Frankfurtes skolā; to nepasniedz nevienā politoloģijas fakultātē un nav arī ne grāmatu, ne rakstu, kas definētu šādu ideoloģiju – vienīgi no tiem, kas pretojas pašu konstruētajam postmodernam vai “kultūrmarksismam”, un tad arī paši to raksturo, kā vēlas.

Bet tad visam tam, kas konservatīviem cilvēkiem liekas pretīgs, var mierīgi piekarināt šo birku un sasaistīt kaut kādā neskaidri definētā ideoloģijā. Tā, piemēram, feminisms, t.s. politiskais korektums, vēlēšanās panākt taisnīgāku līdzekļu sadali,  vāji definētās „Rietumu vērtības”, atbalsts bēgļiem – viss, kas Pītersonam un viņa sekotājiem liekas nepatīkams vai nepareizs, tiek nosaukts par “kultūrmarksismu”, un līdz ar to kļūst apkarojams (jeb, no jau citētā Vijas Beinertes raksta, „Neomarksisma ideju sfēra nu jau aptvēra antropoloģiju, lingvistiku un reliģiju, kā arī feminismu un geju un lesbiešu studijas”.

(Starp citu, Beinertes pārmetums feministēm, ka tās par sieviešu tiesībām islāmā neinteresējas, arī ir nevietā. Sarunas par feminismu islāma kontekstā faktiski ir ļoti interesantas un dziļas, ar savu cenšanos savienot Korānu, tradīciju un pašnoteikšanos). Bet feminisma noliegšana ir nepieciešama vienai no Pītersona pamattēmām: visas šīs kultūrmarksisma izpausmes cīnās pretī dabiskajai pasaules iekārtai, kura ir hierarhiska un kurā lielākais un stiprākais (resp. vīrietis) vienmēr būs dabiskais vadītājs. Droši vien tāpēc arī Pītersona piekritēji lielākoties ir vīrieši (no YouTube sekotājiem it kā 80%). Jāsaka arī, ka 12 Likumi dzīvei nav pati sliktākā pašpalīdzības grāmata jauniem vīriešiem, ja ir runa par praktiskiem padomiem un pašapziņas celšanu.

Iespējams, ka termins ‘postmodernais neo- vai kultūrmarksisms’ izsauc īpašu rezonansi Latvijā, kur daudziem (pamatoti) vārds ‘marksisms’ nozīmē apspiestību, nebrīvi, netaisnību un bezdievību. Tai pašā garā ir  viegli  piedēvēt visādus mērķus un uzskatus postmodernistiem – kā, piemēram, minētajā arhibīskapa Vanaga intervijā teikts:  „No postmodernisma nāk noraidošā attieksme pret lielajiem vēstījumiem, īpaši pret kristietību. Dziesmu svētkus, “Dvēseļu puteni”, mīlestību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un arī šo interviju tas dekonstruēs līdz tīrām varas attiecībām.”

Mājas lapā RenewaNation, kur tiek aprakstīts kulturālais marksisms no konservatīvo kristiešu viedokļa, atrodams šāds vispārinājums:  „One hundred years later, Gramsci’s and Marx’s goal of undermining the Christian worldview in the west is coming to fruition. Our Judeo-Christian foundations seem to be crumbling, and the anti-God, anti-family, and anti-capitalist views seem to be gaining ground.”

“Simts gadi ir pagājuši, un Gramši [itāļu 20.g.s. marksists] un Marksa mērķis – izjaukt kristiešu pasaules skatījumu Rietumos – sāk sasniegt piepildījumu. Mūsu judeokristīgie pamati šķietami sāk brukt, un uzskati, kas pretojas Dievam, ģimenei un kapitālismam aizvien gūst priekšroku.” 

Tātad Dievs un ģimene – labi, neviens negribēsim pretoties: bet tur piekabināt kapitālismu? Kopš kuŗa laika Dievs, ģimene un kapitālisms ir neatņemamas sastāvdaļas no kristiešu pasaules skatījuma?

Cilvēku tiesības (un to līdzsvarojums, cilvēku pienākumi) ir pamatotas ticības uzstādījumos – pareizāk sakot, tās ir pamatotas Bībeles senajās un mūžīgajās vērtībās. Ir tikai mazliet jāpalasa ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, lai to saprastu.  Bet man gribētos teikt, ka šīs vērtības nav tik daudz tikumīgums, morāles lasīšana vai likumi, kuri regulē cilvēces uzvedību, bet drīzāk taisnīgums, taisnība, taisnošana (צדק, מִשְׁפָּט, δικαιοσύνη – tzedek (taisnīgums), mišpat (taisnība) un dikaiosinē – tas pats grieķu valodā), kā arī mīlestība un žēlsirdība. Šie vārdi Bībelē – gan Jaunajā, gan Vecajā Derībā, atskan atkal un atkal. Mēs esam aicināti būt taisnīgi, bet ne paštaisni; mēs esam aicināti ņemt savu krustu, uzupurēt paši sevis, bet cīnīties par mūsu līdzcilvēku taisnību un taisnīgumu.

Feminisms, atbalstot sieviešu tiesības tāpēc, ka starp dzimumiem ir jāpastāv vienlīdzībai, ir daļa no šīs cīņas par taisnīgumu, par cilvēku tiesībām; jo arī mēs esam radītas pēc Dieva tēla un līdzības, un sieviešu nonicināšana vai diskriminācija ir tiešā pretrunā ar Bībeles kodolu – evaņģēlija vēsti.

Un tieši šīs vērtības – taisnīgums, mīlestība, žēlastība, kuras izklāstītas, piemēram, Jēzus Kalna sprediķī  (Mateja evaņģēlija  5., 6. un 7. nodaļas), ir mūsu dzīves un ticības pamati.

Tur mēs atradīsim to, ka svētīgi vai laimīgi  ir lēnprātīgie, nevis stiprie ‘alfa vīrieši’, kā pauž Pītersons. Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība.   Un vēl vairāk: Lūkas evaņģēlija  6. nodaļā Jēzus saka:  „Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!”  Šīs ir kristīgās vērtības, un, manuprāt,  tās nav savienojamas ar Pītersona pasaules skatījumu; ir gŗūti saprast, kāpēc kristieši ar viņa domām aizraujas.

Šo visu rakstu kā Jezus Kristus sekotāja, kuŗa cenšas saprast Kristus vēsts būtību, un savienot to ar pasaules redzējumu, kas ir liberāls un iekļaujošs. Kristietība nav vienveidīga; un Bībeles teksti mums ir doti, lai mēs tajos iedziļinātos un censtos saklausīt Dieva balsi sev un savai pasaulei. Lai nu Dieva gars stāv mums ikvienam klāt un palīdz!

---